Sākums tournet@tournet.lv
Svētdiena, 22. jūlijs Marija, Marika, Marina
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

          Kad senāk barons cēlis Krustpils pili, tad tas nezin kāda iemesla dēļ bijis sanācis matos ar pašu Velnu. Barons, būdams bagāts, par to daudz nebēdājis, jo pieturējies pie uzskata, ka par naudu jau i pats Velns danco. Bet šoreiz tīri tā vis nebijis, - Velns arī par naudu negribējis dancot, un, cik barona strādnieki pa dienu pili uzmūrē, tik Velns pa nakti noārda un akmeņus samet Daugavā. Tā tas gājis ilgu laiku. Baronam jau naudas kulei rādās dibens, bet no pils vēl ne ko redzēt, toties sala Daugavā jau divreiz tik liela kā līdz šim. Kāds no mūrniekmeistariem ieteic baronam ar Velnu izlīgt un ziedot kādu cilvēku. Barons, redzēdams, ka citādi arī nekas neiznāks, ir ar mieru, un tūliņ nākamā dienā piedzirdījuši kādu poļu strādnieku un to iemūrējuši pils stūra tornītī. Velns ar to arī apmierinājies un ļāvis pili uzcelt, bet vienmēr vēl par savu māju uzskatījis mazo torni un aizvien tur apmeties. Sevišķi naktīs neviens torņa tuvumā nerādījies, jo kuram tad nu ir patikšana ar tādu kungu kā Velnu nākt kādās nekādās darīšanās.

Tautas teika

          Šo baznīcu cēla vergu laikā. Krustpilī toreiz valdīja barons Korps. Mana tēva mātes māte stāstīja manam tēvam, kā viņi cēluši Krustpils baznīcu. Toreiz ēdienu labu nebijis. Ļaudis bijuši apmierināti, ja varējuši pildīt vēderus ar pelavainu maizi un kaņepu staku, kuram vēl klāt pielikts kartupeļu mīceklis. Par meistariem bijuši poļi. Sievietēm vajadzējis nest akmeņus un kaļķus. Nabadzītes novārgušas kritušas ar visiem akmeņiem pie zemes. Poļi klieguši: «Nes akmeņe i kaļķe!» Ja redzējuši, ka strādnieki padara samērā maz, tūliņ noskaitījuši divdesmit pieci pa muguru. Cēluši, cēluši un nekad netikuši pie pamata. Cik pa dienu izmūrējuši, tik pa nakti sabrucis. Nevarēdami tikt pie pamata, poļi sarunājuši ziedot cilvēkus un lopiņus. Pa lielceļu gājuši divi nabadziņi: vecs vīriņš ar vecu sieviņu. Strādnieki vecos ļautiņus pasaukuši ieēst. Vecīšus strādnieki piedzirdījuši, viņi apreibuši palikuši guļot. Veco vīriņu iemūrējuši vienā stūrī, sievieti otrā, trešā gaili un ceturtā aunu. No tā laika baznīca nav brukusi. Zem baznīcas atradās arī līķu kambaris, kurš tagad aizmūrēts. Šī stāstītāja, kura baznīcu cēlusi, jau mirusi 1916. gadā. Viņa mirusi 103 gadi veca.

Tautas teika

          Kad uzcēluši Krustpils baznīcu, tad visiem par lielu lielo pārsteigumu neskanējis zvans. Gan izmēģinājušies šā, gan tā, bet zvans visu laiku tikpat kā maisā iebāzts, sit kā pa vecu katla dibenu. Vecākie un gudrākie ļaudis tad arī sapratuši, ka te darīšana ar to pašu Velnu (kā redzams, tad Velns Krustpili ļoti iemīlējis), un sarunājuši, ka citādi jau nekas neiznākšot, kamēr no tā ar godu atpirkšoties, ziedojot kāda cilvēka dzīvību. Nabagu mājā bijuši divi vecīši, kuri paši labprāt gribējuši ziedot savu dzīvību, lai tik tiktu no Nelabā vaļā un izdarītu Dievam patīkamu darbu. Tos tad arī iemūrējuši zem altāra pagrabā. Tur tie vairākas dienas skaitījuši pātarus un dziedājuši. Tagad arī zvans atdabūjis balsi un skanējis, ka prieks klausīties, bet ļaudis teikuši: «Iesim nu paklausīties, kā Pēteris ar Līzi dzied» (tā saukuši abus nabagus). Un zvans vēl skan šo baltu dienu.

Tautas teika

          No Trepu stacijas es braucu līdz Stukmaņu stacijai pa dzelzceļu. Krizburgas stacijā nokāpis, līdz otram Dinaburgas braucienam, gāju apskatīt caur Krizburgas miestiņu nelaimīgo Jēkabmiestu. Jau braucot pa gabalu var redzēt nodegušās pilsētiņas krāšņu un skursteņu stāvus, jo nodegušās ēkas bijušas vairāk tik koka vien. Ir patiesi bēdīgs izskats! Pelni, ogles, mūru drupi, gar kuriem kā jau reiz «Baltijas Vēstnesī" tapa stāstīts, šur un tur redz nabagākos nelaimīgus rušināmies un apdegušu eņģu un krampju meklējam, jeb kādas pusdegušas grīdu pagales laikam dedzināšanai uz mājām nesam. Visus šos ļautiņus redzēju nabadzīgos apģērbos, basām kājām. Tomēr redzēju jau arī kādas kūtiņas un pirtis, kā likās, gatavas no apkārtējiem ciemiem atvestas, tur atkal kādu no dēliem un kamieniem sataisītu būdiņu, kurā jau žīdiņš savas preces izsolīja. Tad redzēju arī nadzīgos krievu strādniekus šur un tur zāģējam, vai patlaban kādu namu uz nodegušiem pamatiem iegrozām.
          Par uguns izcelšanos tapa dažādi runāts: lielākā dala pastāvēja, ka tīšām esot pielikta uguns, un dusmojās, ka uguns biedrību aģenti maz liekot vērību uz ēku labumu un vērtību, bet uzņemot allaž daudz augstāk, nekā ēka vērta, un tādēļ notiekot pilsētās tik daudz ugunsgrēku; būtu tādēļ vēlējams bijis, ka valdība no savas puses vairāk vērības uz to grieztu, ka ēkas tiek labi apraudzītas un allaž apakš vērtības biedrībās uzņemtas.
          Krizburgas miestiņš, šaipus Daugavas, izskatās iekš visa diezgan nabadzīgs, bet turpretī bērnu skaitā ļoti bagāts. Tur neredzēju gandrīz nevienu durvju priekšas, kur nebūtu ņudzējuši kādi trīs, četri un vairāk bērni, cits par citu mazāki, skraidīdami un kliegdami pa ielas malām kā odi pavasara saulītē. Tomēr šā miestiņa nabadzību pieminot, ka tur dažas būdiņas pa pusei sakritušas un tik mazas, ka žīds ar saviem svariem un pāra maisiem miltu viņu jau tā piepilda, ka pircējam jāstāv ārpusē, kamēr nosver, - tad tomēr nabadzība še nav ne tuvumā tik liela, kā netīrība. Man nebija izgadījies nekad vēl tādā miestiņā ieiet, kur žīdi vien dzīvo, un tādēļ nu
tikai varu nojēgt, ka ir taisnība, ko reiz kāds pilskungs Jelgavā, par žīdu neskaidro miestiņu dzīvi runādams, teica: ,,Es esmu kādu reizi bijis Cēsu un Valmieras pilsētiņās, Vidzemē; - tās ir šķīstas pilsētas - tur nav žīdu! -"
         
Ari cauri iedams vien še jau varēja manīt, ka visur tā uz sausumu, kā uz ūdens, namos un uz ielas, kur vien nauda top cilāta, jeb tikai par to runāts, - vismazāk vienam žīdam vajaga klāt būt.
          Starp dzelzceļa staciju un miestiņu stāv Krizburgas muiža ar baznīcu gandrīz uz paša Daugavas krasta. Pretī muižas pilij ir Daugavā paprāva sala, kupliem kokiem apaugusi un glītiem celiņiem izrotāta. Arī kādas ābeles redzēju tur iestādītas un labu dzīvojamu ēku uzceltu. Par laipām, kuras tikai pēc ledus iziešanas tur ir uz steķīšiem liekamas, var salā ieiet. Tālāk, kā jau minēju, braucu pa dzelzceļu līdz Stukmaņu stacijai un no tejienes gāju gar pašu Daugavas malu pa kādu kāju celiņu, kurš še visgarām gar pašu krastu lokās - līdz ,,Staburagam", jo manim tapa teikts, ka šis Daugavas upes ceļa gabals no Stukmaņu stacijas līdz Koknesei esot vērtīgākais skats, un jo labāki vēl, kad ar laivu braucot, jo tad varot allaž abus krastus redzēt. Un patiesi! ir arī varenība te uz ikkatra soļa redzama, kuru Daugava gadu simteņiem jeb, nebūs gan daudz sacīts, gadu tūkstošiem te tecēdama un sev ceļu raudama, pastrādājusi un tā caur skaidru kalku klinti izgrauzusies. Abās pusēs krasti še ir gluži stāvi kā mūris un lielāku daļu gan būs līdz 4 asis augsti. Visgarām še ir klints no bie
zākām un plānākām kalka akmeņu kārtām kā salikusies, un pārpārim lūzdamie klints gabali krastu apakšās tā sakrāvušies, ka gar ūdens malu nav gandrīz nemaz spējams uz priekšu tapt.

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna
Jūs esat apmeklētājs