Sākums tournet@tournet.lv
Trešdiena, 8. decembris Gunārs, Vladimirs, Gunis
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

          Senos laikos Kartavu kalnos Jaunpils pagastā bijusi varena pils. Pats pilskungs bijis laipns un labs pret saviem kalpiem, tādēļ viņi savu pilskungu mīlējuši. Kādreiz pilij uzbrukuši ienaidnieki. Cīņā ievainots pats pilskungs, un pils, lai nekristu ienaidnieka rokās, nogrimusi.

Tautas teika

          Netāļu no Jaunpils Kurzemē atrodas pakalnu virkne - sauktie Kartavu kalni, kas ar saviem mežiem, dziļām ielejām piešķir viducim dzejisku nokrāsu. Te reiz stāvējuse - kā teika stāsta - senlaikos liela, varena pils, ilgi priekš tam jau, kad tagadējo pili cēla. Pilī dzīvoja bagāts, varens virsaitis; viņa laikā nedabūja neviena asara nobirt uz nabaga ļaužu tīrumiem, jo visur viņš bija ar palīdzību klāt; pat no tālienes malu malām nāca ļaudis bēdu dienās pie viņa - viņš palīdzēja visiem. Bet tas viss sen, sen atpakaļ. Tad atnāca vācieši, tie pildīja laukus spēcīgu, cīņas spējīgu kareivju līķiem, nobradāja sējumus zirgu pakaviem, atklimstēja meži aiz sievu, bērnu vaimanām - bēdu laiki bija uznākuši. Labais virsaitis nejaudāja palīdzēt - svešinieki bija apsēduši viņa pili. Bet debesu vara izplēta rokas pār viņu un viņa kareivjiem, viņu nedrīkstēja kaut, viņu, savas tautas krietnāko vīru. Dziļi kalnā viņu nogremdēja ar visiem kareivjiem, ar pili, mantām.
          Gadusimteņi bija pārstaigājuši zemi, te visupēc viens varens koks savus ēnainos zarus bija izplētis pār pakalna virsu; viņš izauga no vecās pils vārtiem, un saknes tam sniedzās dziļi vecajos mūros iekšā, un viņa zaros palaikam brīnišķi skanot, šalcot. Tiem, kas klusumā klausās, šis koks čukstēdams pasaka senā virsaiša vārdu; jau gadu-simteņus viņš šo vārdu šalc, čukst, bet neviens nespēj to pakaļ izrunāt. Bet vienreiz viņš runās skaņi, skaidri, tauta uzklausīdamās viņu sadzirdēs un senā tīkamā virsaiša vārdu paudīs gavilēdama pa visu zemi. Tad jaunā pils nogrims, bet vecā pacelsies kā burvju spēkā atkal saules gaismā. Senais virsaitis tad parādīsies savā agrākā diženumā, varenībā un svētīdams apstaigās novadus. Teit, savā vecā pilī, viņš tad no jauna nesīs taisnību, svētīs, palīdzēs un piedos padomus.

Tautas teika

          Netāļu no Jaunpils tagadējās pils atronas Jaunpils pilskalns jeb Kartavu kalni. Šinī kalnā sensenos laikos stāvējuse pils, kas visā novadā tāļu bijuse redzama. Bet pils līdz ar ļaudīm nogrimuse, savu vārdu uzticēdama kādam vecam kokam. Kad nu kāds cilvēks pils vārdu uzminēšot, tad vecā pils izcelšoties no kalna ar visiem ļaudīm un tagadējā pils no zemes virsus nozudīšot. Jāņu naktīs kalna iekšienē varot dzirdēt it kā līgojam, tālumā koklējam. Tur tad apakšzemes iedzīvotāji svinot Jāņu svētkus. (Kalni savu nosaukumu «Kartavu kalni» dabūjuši no tam, ka vecos laikos še stāvējušas kartavas. Kalniem dižens izskats: krantis, dobes, dobumi, aizas, apaugušas egļu mežiem.)

Tautas teika

          Zemgalē Tukuma apriņķī atrodas Jaunpils pagasts. Tanī pagastā divi kilometri no Jaunpils muižas atrodas Karātavu kalns. Karātavu kalnā esot nogrimusi pils. Kad kāds būtu uzminējis pils vārdu, tad pils būtu uzcēlusēs. Bet neviens nav varējis uzminēt, un pils vēl guļ līdz šai dienai.
          Tai kalnā ir caurums. Kad sviež tur akmeni iekšā, tur noskan. Kalnu ir mēģināts rakt, bet, cik pa dienu izrok, tik pa nakti aizbrūk. Bet vārti tur esot izrakti un ielikti muižnieku kapos.
          Kādreiz sarunājuši trīs puiši, viņi gribējuši redzēt, kas kalnā atrodas. Paņēmuši virvi un nostājušies visi trīs pie cauruma, kur skurstenis. Vienam apsējuši virvi un laiduši iekšā caurumā. Kad izvilkuši, viņš bijis palicis mēms. Laiduši otru. To izvilkuši un redzēj'ši, ka viņš ir palicis akls. Ielaiduši trešo un paturējuši ilgāk. Kad izvilkuši, tā vietā bijis iesiets salmu kūlis. Mēmais nav varējis nekā pateikt, bet aklais teicis, ka tur pie galda sēdējušas trīs freilenes. Viņas prasījušas, ko viņš grib. Viņš teicis, ka nācis apskatīties, ko viņas dara. Bet trešais teicis, ka nāk viņas precēt, un viņš palicis turpat pie viņām.

Tautas teika

          Jaunpils Karātavu kalna vienā pusē senāk bijuse pils un otrā pusē kalnam atkal stāvējušas karātavas. Šīs pils skursteņa caurumu es pats atradu, kad biju tāds puika; ja šai caurumā vēla kādu akmeni, tad tālu tāl' atrībēja, nodunēja dobjš «bunkšs». Reiz šajā caurumā laiduši puiku, lai apskatās, kas tur varētu būt, bet, kad to izvilkuši, tas bijis kurlis, mēms un aklis.
          Kad nu to kungs barons Reķis dabūjis zināt, viņš arī gribējis redzēt, cik dziļš ir šis caurums. Licis sasiet visus striķus un akmeni iesiet galā un laist dibinā; bet ielaiduši to milzu garo striķi, - akmens gājis un gājis dzijumā, nav apstājies arī tad, kad to piesējuši kārts galā, - sniegt dibenu ar nekad nav iznācis. Tad kungs licis rakt. Bet, cik strādnieki pa dienu izrakuši, tik pa nakti atkal viss atbiris atpakaļ. Tā Reķa vīri strādājuši labu laiku, kā netiek uz priekšu, tā netiek. Bet kungs licis rakt vēlāk pa dienu un pa nakti. Rakuši, rakuši, beidzot uzrakuši vienus dzelzs vārtus, kuri bijuši aizslēgti. Reķis nu vēl vairāk licis, lai rok, cik tik ātri var. Bet te tas sapnī redzējis, ka pienācis kāds kungs, vēl glaunāks kā Stiprais Reķis, sakampis šim aiz rīkles un teicis: «Ja tu neliksi bērt ciet kalna bedri, es tevi ar visu tavu pili iesviedīšu bezdibenī, jo tu jau esi licis atrakt manas pils vārtus, un, ja atraks pašu pili, tad tava pils grims un šī celsies tavas pils vietā.» To padzirdis, Reķis laidies tūlīt uz Karātavu kalnu un aizdzinis visus strādniekus uz muižu, bet pats tikai pārnācis no rīta brokastlaikā. No rīta strādnieki redzējuši kalnu atkal tādu pat, kāds tas bija senāk, tikai dzelzs vārti stāvēja vēl līdz šim laikam.
         Kad mana māte, kura dzīvoja Stiprā Reķa laikā, bijusi maza meitene, viņa tos redzējusi tīri spožus - zeltītus, bet ar laiku tie palikuši tumšāki un tumšāki, līdz beidzot tagad tā saka, ka nemaz tur to neesot, bet manu laiku vēl tur bija.

Tautas teika

          Senos laikos esot nogrimusi vecā Jaunpils. Tā bijusi aiz jaunās Jaunpils, Kartavu kalnos. Viens Jaunpils iedzīvotājs vedis pārdot auzas, lai varētu samaksāt kungam renti. Viņš braucis un ieraudzījis pili. Pretī iznācis viens pils iedzīvotājs, nopircis tās auzas un vedis, lai nākot naudu saņemt. Tur bijis daudz staļļu, viņi gājuši cauri vienai lielai istabai, tur gulējuši daudz kareivji. Vedējs teicis, lai neaiztiekot neviena, bet viņš piespēris vienam ar kāju, tā visi augšā un saukuši: «Vai gaisma aust, vai gaisma aust?» Viņš visus apmierinājis, teicis, ka neaustot. Kungs samaksājis naudu, un viņš mudīgi izgājis ārā. Un ieraudzījis, ka viņš atrodas Kartavu kalnos, un nevarējis atrast vairs ne ceļu, ne taku. Kūlies pa mežu, kamēr izkūlies ārā. Un aiznesis naudu Reķim, domājis, ka tā būšot neriktīga, bet Reķis nekā neesot teicis. Viņš pastāstījis visiem, ka tur esot pils, un sākuši rakt. Cik pa dienu izrakuši, tik pa nakti aizbiris. Izrakuši vārtus, tad aizliegts vairāk rakt. Tos vārtus ielikuši Jaunpils baznīcai.

Tautas teika

          Reiz kāds vīrs vedis uz tirgu vērsi. Atnācis līdz Kartavkalnam un apmaldījies. Gājis un gājis, bet nekur nav ticis, jo gājis kalnam apkārt. Tā viņš galīgi piekusis, piesējis vērsi pie koka un pats apsēdies uz celma atpūsties. Te uzreiz pa kādu caurumu no kalna izlīdis viens vīrs un prasījis, kā viņš te ticis un ko meklē. Vīriņš atbildējis, ka viņš vedot uz tirgu vērsi un apmaldījies. Tad tas, kas izlīdis no kalna, teicis, ka viņš varot vērsi nopirkt, un aicinājis vīriņu ieiet pie viņa. Kalna vīrs sēdinājis viņu pie galda, un sākuši abi ēst. Kad paēduši, vīriņš atvadījies un gājis ārā. Uz kalna bijuši daudz cilvēki, bet vērša vairs nebijis. Vīriņš prasījis, kur viņa vērsis, bet cilvēki brīnījušies, jo tāda vērša neesot redzējuši. Nu gājis uz mājām, bet mājas ar vairs nav bijušas. Prasījis cilvēkiem, kur viņa mājas, bet tie atbildējuši, ka tādas te nemaz nav bijušas. Tad vīriņš izstāstījis viņiem savus piedzīvojumus, un pēc noskaidrojies, ka viņš alā ir bijis vairāk simtu gadu.

Tautas teika

          Jaunpilī ir tāds liels kalns, Karatavu kalns, tur agrāk no tādas bedrītes mūžīgi tecēsi zirņi ārā. Tas tai laikā, kad cilvēki vēl kungiem vergojuši, tad zirņi bīši, ko ēst.
          Bet reiz viena sieviņa, kurai bijis mājā mazs bērns, nākūse mājā no muižas darba un pie kalna apstājūsēs. Te no kalna gadījsēs ārā viena jauna sieviete un lūgūse: «Nāciet, pazīdiet manu bērnu, es jums labi samaksāšu!»
          Sieviņa bijūse ar mieru un iegājūse līdzi iekšā kalnā. Tur bijūšas tādas lielas istabas, zāles ar dārgām mēbelēm, tik cilvēku nav bijis. Saule un mēness arī spīdējūši iekšā. Sieviņa pazīdījūse bērnu, un viņai labi samaksāts: dabū-jūse gaļu, putraimus un citas ēdamas lietas. Jaunā sieviete lūgūse, lai sieviņa katru dienu nāk, bet lai tik nevienam cilvēkam nesaka, kur bijūse un ko darījūse.
          Tā laikam viņa kādu nedēļu gājse to bērnu zīdīt, bet nu pārnāk vienu vakaru mājā, otru, tik daudz ko nes mājā - gaļu un miltus, un visu ko, vīrs domā - ka tik viņa muižā nezog! Vīrs nu neliek viņai miera, lai saka, kur to visu ņem. Viņa vairs ilgāk nevar noturēties, ka vīrs vajā, un pateikūse, ka iet kalnā pie vienas sievietes zīdīt bērnu un tur viņai labi maksā.
          Nākamajā reizē, kad sieviņa nākūse mājā, jaunā sieviete iznākūse ārā un raudājse: «Mīļā sieviņ, kamdēļ tu teici savam vīram, nu es tevi vairs nevaru ņemt!»
          Sieviņa pārgājūse mājā tukšā.
          Izgājūšas baumas, un par to visu dabūjis zināt kungs - Jaunpils barons Reķis. Tas licis vīriem rakt to kalnu augšā, kur tie zirņi birst. Bet, ko pa dienu izrakūši, tas pa nakti pilis atkal. Reķis pastiprinājis rakšanas tempu lielāku, rakūši dienu un nakti. Uzrakūši dzelzs vārtus. Tad kungam rādījies sapnī, - ja nemetīs mierā to rakšanu, tad tā pils Karatavu kalnā uzcelsies, bet Jaunpils nogrims.
          Kungs sabijies un nav ļāvis tālāk vairs rakt.
          Tie vārti, kas izrakti, senāk stāvējuši pie Jaunpils baznīcas.

Tautas teika

          Pie Jaunpils Kartavkalna kāda sieviete reiz ganījuse govis. Tai bijušas lielas zobu sāpes, ka nevarējuse nekā mierināt. Tad no Kartavkalna krasta iznākuse kāda sieviete, tai zīdis bērns pie krūts. Tā iedevuse minētai ganu sievietei zobu zāles, ar kurām zobi palikuši veseli un nekad vairs nav sāpējuši.

Tautas teika

          Teikā par Jaunpils nogrimušo pili stāsta, ka kādreiz viens vīrs braucis uz tuvāko pilsētu, lai pārdotu miltus. Piepeši pienācis viens vīrs klāt un teicis, lai pārdodot viņam tos miltus, viņa mājas esot tuvāk. Svešais vīram tūlīt samaksājis zelta naudu. Vīrs priecīgi braucis svešajam līdzi. Viņi piebraukuši pie lieliem dzelzu vārtiem. Pagalmā bijusi liela pil?. Svešinieks teicis, lai pagaidot, izcepšot siltus bulkus, varēšot aizvest mājās sievai. Vīrs bijis ar mieru. Viņš redzējis, ka aiz stikla durvīm dejo daudz pāru. Baltmaize arī bijusi drīz izcepta, un viņš braucis uz mājām. Sieva brīnījusies, kā tik ātri atbraucis mājās. Vīrs izstāstījis un iedevis sievai arī siltos bulkus. Otrā dienā viņš gājis pa iebrauktajām sliedēm un pienācis pie kalna, kur bijusi nogrimusi Jaunpils pils. Nu viņš sapratis, ka pa nakti ir bijis nogrimušajā pilī.

Tautas teika

          Pie Jaunpils esot nogrimusi kāda pils. Stāsta, ka tur prāvs kalns un vienā pusē tekot no tā kalna strautiņš ārā. Viens vīrs gājis gar to kalnu un nonācis līdz tam strautiņam. No strautiņa izpeldējuse zelta karotīte. Vīrs karotīti paņēmis. Naktī, kad vīrs gulējis, viņu uzmodinājusi kāda meita baltās drānās un teikusi: «Mīļais kungs, atdod man to karotīti, mana lielmāte dikti rājas.» No rīta vīrs paņēmis karotīti un aizgājis uz strautiņu. Iesviedis karotīti strautiņā, un tā aizpeldējusi pret straumi kalnā.

Tautas teika

          Netālu no Jaunpils atrodoties uzkalniņš, kurā kādreiz bijusi veca pils un nogrimusi. Vēl esot redzams it kā pils skurstenis, tāds kā aka, izmūrēts no ķieģeļiem. Ļaudis sakot, kad ielaižot striķī tai akā kādu dzīvnieku un izvelkot ārā, tad tas dzīvnieks esot nokauts vai viņam nogrieztas ausis vai kājas. Kādreiz kāds vīrs gulējis gultā, viņam kāds iedevis dziesmu grāmatu un teicis: «Ej uz to kalniņu, kur kādreiz nogrimusi vecā pils, un dziedi to dziesmu, kuru es tev parādīju.»
          Vīrs tā arī darījis. Tikko viņš nogājis pie uzkalniņa un sācis dziedāt, sākusi celties augšā nogrimusī pils. Bērni un sievas klieguši tik briesmīgi, ka vīrs sabaidījies, nosviedis dziesmu grāmatu zemē un aizbēdzis mājā. Vecā pils atkal nogrimusi. No tā laika pie tā uzkalniņa vai' neviens nav gājis.
          Tas uzkalniņš nosaukts par Kārtavkalnu. Ja vecā pils būtu uzcēlusies, tad jaunā būtu nogrimusi. Ziemsvētku naktī pulksten divpadsmitos kāda rupja balss saucot Re-ķim: «Vai Jaunpils gatava?» Katrreiz vajadzējis teikt, ka nav gatava. Ja teiktu, ka ir gatava, tad Jaunpils būtu nogrimusi, bet vecā pils uzcēlusies. Reķis ir bijis ļoti dusmīgs kungs un arī ļoti bezbēdīgs. Viņš licis uztaisīt savas pils tornī ūdens noteku līdzīgu Velna galvai, kura vēl ir tagad esot redzama. No uzkalniņa izrakti arī vārti, kuri tagad vēl ir redzami Jaunpilī.

Tautas teika

          Jaunpils pils ir ļoti veca Ordeņa pils, viņa ir celta 1301. gadā. Viņa ir vienreiz degusi un daudzreiz pārtaisīta.
          Ap Jaunpils pili saistās visādi notikumi un daudz teiku.
          Jaunpils pilī dzīvojis kāds ļoti bargs un nežēlīgs kungs, vārdā Reķis. Teikās sauc viņu par Velna Reķi.
          Reķim bijusi jātaisa pils, bet viņš nevarējis ar saviem darbiniekiem to uztaisīt: ko par dienu uztaisījuši, to nakti Velns noārdījis. Un Velna Reķis iedomājies, ka vajag no Velna atpirkties, un viņš licis iemūrēt dzīvus cilvēkus mūros. Ar to varējis pili uztaisīt.
          Jaunpils pilij ir viena siena iekšpusē 4,40 metrus bieza. Tai pa vidu iet trepes uz leju, un viena apakšzemes eja ved uz baznīcu, otra uz Kartavkalniem. Tur esot piedzītas tās ejas ar cilvēkiem un durvis aizmūrētas.
          Vēl tagad var redzēt tās aizmūrētās durvis.

Tautas teika

          Jaunpils pils ir viena no vecākajām bruņinieku pilīm. Mūru biezums apakšējos stāvos sasniedz gandrīz divus metrus. Stāsta, ka pils sienās esot iemūrēti daudzi cilvēki. Pie pils torņa ir divi mūrī iemūrēti akmeņi, uz kuriem sēdināti noziedznieki. Apakšā atradušās ļoti smailas adatas. Krītot no akmeņiem, katrs uz tām tika ļoti stipri sadurts. Tas darīts tādēļ, lai varētu apspiest dumpjus. Pils iekšienē un mūros atrodoties slepenas durvis, pa kurām varot nokļūt ejās, kas vedot uz apakšzemes pagrabiem, baznīcu un Karātavu kalniem. Tās noderējušas, kara laikā kur paslēpties un izbēgt no ienaidnieka. 1905. gadā šīs ejas esot aizgāztas un pēc tam nav vairs atjaunotas.

Tautas teika

          Bruņinieku laikos Jaunpilī bijis barons Reķis - spēcīgs, liela auguma. Savu pili viņš licis uztaisīt kā vissenākajos laikos. Eja no pils iet uz divām vietām: viena - uz Elles kalnu, kur bijuši velni vai arī pats Reķis par velnu saukts; otra - uz Sparvu kapiem.
          Kad Reķis nomiris, veci ļaudis stāstīja, viņa gars pa pili staigājis, pa muižu gājis apkārt. Pa naktīm traucējis visus iedzīvotājus. Tas tāpēc, ka, dzīvs būdams, viņš bijis ļoti bargs un nežēlīgs. Jaunpils parkā izmūrēta bedre ar ķieģeļiem. Tos, kas viņam nav klausījuši, dzīvus sviedis tur iekšā, lai viņi tur badā nomocās.
          Reķis bijis ļoti stiprs. Krēsls viņam bijis, ka divi sulaiņi knapi varējuši panest. Kad viņam dusmas uznākušas, staigājis ar to kā ar štoku.

Tautas teika

          Teika stāsta, ka (vecā) Jaunpils atradusies tajā vietā, kur ir tagadējie Karatavu kalni, un tur nogrimusi. Jaunā jeb tagadējā Jaunpils atrodas apmēram kādus 2 kilometrus uz ziemeļvakariem no minētajiem kalniem. Jaunpils muižas īpašniekam Jaungada naktī kāda balss prasot: «Vai Jaunpils gatava?» Uz šo jautājumu viņš vienmēr atbildot, ka vēl nav gatava. Veci ļaudis stāstīja, ka ik gadu Jaunpilī esot taisīta kāda ēka, lai tā Jaungadā vēl nebūtu uzcelta un lai nekad nebūtu jāatbild, ka Jaunpils ir gatava, jo ļaudis ticēja, ka tad jaunā Jaunpils nogrimtu un viņas vietā paceltos vecā Jaunpils, kas nogrimusi Karatavu kalnos.

Tautas teika

          Katru Jaungada nakti pulksten divpadsmitos Jaunpils ezers paliek gaišs. Divas pīles peld no tilta puses un sauc: «Vai pils gatava?» Bet pils tornis apgaismojas, un uz tā stāv Velna Reķis melnā zirgā. Viņš atbild: «Vēl nav, bet drīz būs!» Ja kādreiz Reķis uz melnā zirga sauks: «Gatava!», tad Jaunpils grims un Kartavkalnu pils celsies augšā.

Tautas teika

          Jaungada naktī pulkstens divpadsmitos Jaunpils ezera ūdens sākot kustēties un iznākot mazs rūķītis un jautājot: «Vai pils gatava?» Bet tornī balss atbildot: «Nav!» Tagad katru gadu Jaunpilī taisa kādu māju, vistu kūti vai suņu būdu. Ja tornī atbildēs: «Ir gatava,» tad pils nogrims, bet celsies augšā Kartavu kalna pils.

Tautas teika

          Jaunpils muižā valdīja bargs kungs — Reķis. Viņš bija velna pilns muižnieks. Iedzīvotāji viņu saukuši par Velna Reķi. Viņam bija melns velna pilns ērzelis. Vienreiz muižniekiem likts jāt, — cik lielu zemes gabalu viņš varējis apjāt, tik daudz viņam piederēja. Reķis apjājis lielu apgabalu no Saldus uz Dobeli, no Dobeles uz Tukumu.
          Uznācis zviedru karš, un muižkungam bijis jāiet karā. Reķis arī jājis ar savu ērzeli. Zviedriem bēgot pāri Daugavai, Reķis paspējis iejāt Daugavā un noņemt Zviedrijas ķēniņam kroni. Zviedrijas kara laikā viņš sagūstījis 300 zviedru. Sagūstītos zviedrus viņš dažādi strādinājis: licis taisīt lielu akmeņa valni ar dakstiņu jumtu, kurš vēl sa glabājies līdz mūsu dienām. Licis rakt dīķi pie pils un tur ielikt ozola grīdu, licis viņiem grāvēt purvus un dziļi-nāt upes. Viņš licis viņiem briesmīgi smagus darbus darīt. Beidzot viņš licis sadzīt visus zviedrus šķūnī un sadedzinājis. Viņš teicis: «Dzirdiet, kā manas peles pīkst!» Kad Velna Reķis nomiris, viņš paglabāts pagrabā zem baznīcas. Pagrabs atrodas zem Jaunpils baznīcas; tai pagrabā ir apglabāti muižnieki. No Jaunpils muižas pa zemes apakšu ir velve līdz baznīcas pagrabam. Muižas pilī ir mazi vārtiņi, pa kuriem var tikt velvē iekšā.
          Reķis, kad nomira, vienmēr apkārtējiem cilvēkiem spokojies, tādēļ viņa zārks ir apstīpots ar deviņām vara stīpām.
          Kādreiz sarunājušās septiņas vērpēju meitas. Viņas gribējušas apskatīties, kas velvē atrodas. Paņēmušas . veci, iekāpušas iekšā un gājušas, gribējušas redzēt, kas tur ir. Aizgājušas līdz baznīcas velvei. Tur redzējušas daudz zārku, bet viens bijis apstīpots.

Tautas teika

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna