Sākums tournet@tournet.lv
Svētdiena, 18. novembris Aleksandrs, Doloresa
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas

LIMBAŽI (LEMSAL)

          Limbaži atrodas Lielezera un Dūņezera austrumu krastā, 87 km no Rīgas. Tā ir viena no senākajām Latvijas pilsētām ar bagātu "vēsturisko biogrāfiju" un daudziem senatnes pieminekļiem.
         Vēsture. 12. gs. - 13. gs. sākumā tagadējais Limbažu apvidus bija lībiešu Metsepoles novada centrs, kur Ķezberkalnā atradās nocietinātā Lemiseles pils un apmetne. Kad bīskaps Alberts, iekarojot lībiešu zemes, pakļāva arī Metsepoles novadu, pili nodedzināja un apmetnes izpostīja. 1223. gadā netālu no Ķezberkalna bīskaps uzcēla savu mūra pili. Turpmākajos gadsimtos Limbaži bija Rīgas arhibīskapa rezidences t.s. "lībiešu galā", resp., Gaujas labā krasta teritorijā. Arhibīskaps te ik gadus pavadīja 17 nedēļas, sākot ar Sveču dienu. Augstās amatpersonas un viņa galma klātbūtne Limbažu pilij piesaistīja tirgotājus un amatniekus. Īsā laikā tās tuvumā izveidojās aizsargmūra ietverts ciems, kuram 1385. gadā tika piešķirtas pilsētas tiesības. Limbaži iestājās Hanzas savienībā, un tajā attīstījās spraiga saimnieciska dzīvē. Pilsētā darbojās franciskāņu, augustīniešu un Sv. Annas klosteri, ar Limbažiem savu likteni saistīja mūks Nikolajs Ramms, kurš ap 1530. gadu pārtulkoja latviešu valodā 10 baušļus.
          Kad Vidzemē sākās ilgstošie kari starp poļiem, zviedriem un krieviem Livonijas mantojuma dēļ, Limbaži ne vienreiz vien tika izlaupīti un nodedzināti. negaidīts pavērsiens pilsētas biogrāfijā iezīmējās 1612. gadā: Zviedrijas karalis Gustavs Ādolfs, pēc ilgām kaujām beidzot ieņēmis Rīgu, tai uzdāvināja Limbažus atzinībā par drošsirdīgo aizstāvēšanos. Nepatīkamā atkarība no Rīgas pilsētai tomēr atnesa arī zināmu labumu. Piemēram 17. gs. pēdējā ceturksnī par Rīgas maģistrāta piešķirtajiem līdzekļiem te uzbūvēja luterāņu baznīcu.
          Neparasta laime Limbažiem uzsmaidīja Ziemeļu kara laikā. Atšķirībā no citām Vidzemes pilsētām krievu karaspēks tos nenopostīja tikai tādēļ, ka karavadonim grāfam Šeremetjevam Limbažus gluži vienkārši neizdevās atrast. Toties visnotaļ smagi pilsētu piemeklēja 1747. gada ugunsgrēks, kad Limbaži, izņemot vienīgi četras ēkas, pārvērtās krāsmatās. Taču, kā liecina dokumenti, 1773. gadā pilsētā atkal bijuši jau 549 iedzīvotāji. Vēl pēc desmit gadiem Limbaži ieguva savu maģistrātu ar birģermeistaru un diviem rātskungiem un pamazām sāka atsvabināties no Rīgas virskundzības. Pilnīgu neatkarību tie gan atguva tikai 1877. gadā pēc pilsētu likuma pieņemšanas. 19. gs. beigās Limbažos uzplauka ne tikai saimnieciskā, bet arī garīgā dzīve. pēc populārā skolotāja un publicista, Latvijas valsts himnas mūzikas autora Baumaņu Kārļa (1835 - 1905) iniciatīvas 1884. gadā te, piemēram, nodibināja Latviešu saviesīgo biedrību, pie kuras darbojās koris, teātris un bibliotēkā. jaunu impulsu pilsētas attīstībai deva Limbažus šķērsojošās Rīgas - Rūjienas dzelzceļa līnijas atklāšana.
            Apskates vietas. Senākā no Limbažu vēstures lieciniecēm ir, domājams, 13. gs. celtā Rīgas arhibīskapa pils, kuras drupas atrodamas pašā pilsētas centrā, jau iztālēm redzamās Sv. Jāņa baznīcas tuvumā. Vēl arvien samērā skaidri saskatāms celtnes klostertipa plānojums. Vislabāk saglabājies austrumu korpuss un dzīvojamais tornis pils ziemeļrietumu stūrī. Iespaidīga ir ziemeļu korpusa fasāde ar šaujamlūkām, gotiskām smailarku logailām un pils galvenajiem vārtiem. Tajos sazīmējamas dažu tādu nocietinājumu sistēmas elementu (piemēram, gersu) pēdas, kuri vairs nav sastopami nevienas citas ordeņlaiku pils drupās Baltijā.
          Uz austrumiem no pils nelielā uzkalniņā paceļas Limbažu luterāņu draudzes Sv. Jāņa baznīca, kas celta 1679. - 1680. gadā pēc Rīgas arhitekta Ruperta Bindenšu (1645 - 1698) projekta. Šajā zāles tipa dievnamā ar vienu torni atbilstoši luterāņu sakrālajai arhitektūrai raksturīgajam principam pilnīgi sapludinātas kora un draudzes telpas. Atšķirībā no Kurzemes baznīcām, kuru eksterjeri iz izteikti askētiski, Sv. Jāņa baznīcas fasāde izceļas ar grezniem portālu rotājumiem, sienu virsmas rustojumu un lielām logailām. Savdabīgs ir arī celtnes torņa novietojums: tas it kā izaug no baznīcas jumta un fasādes trijstūra zelmiņa. Dievnama iekštelpās atrodami vairāki ievērības cienīgi mākslas darbi: mākslinieka A. G. Heibla kokā grieztais altāris (1785), virkne krāšņu rokoko stilā darinātu durvju vērtņu, kā arī izteiksmīgā altārglezna "Kristus debesbraukšana" (1877). Baznīcā skan no Erfurtes ieceļojušā meistara Augusta Martina (1808 - 1891) 1852. gadā būvētas ērģeles.
          Limbažu vēsturiskajā centrā atrodas interesants 18. gs. arhitektūras piemineklis - t.s. zviedru garnizona baznīca (1778. gadā celtne gan pārbūvēta), kā arī vairākas 18. un 19. gs. dzīvojamās ēkas. Limbažu senākās daļas ielu tīkls un gruntsgabalu izvietojums ļauj iztēloties arī senāko, biežajos karos un ugunsgrēkos bojāgājušo apbūvi.
          Pilsētas viesim būtu lietderīgi iegriezties arī Limbažu kapsētā, lai apskatītu izcilā kultūras darbinieka Baumaņu Kārļa kapa pieminekli, kuru veidojis latviešu tēlniecības klasiķis Gustavs Šķilters (1874 - 1954).

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna
Jūs esat apmeklētājs