Vācu ieceļotāju apmetne            

          Ģilžu rajonā sākas teritorija, kuru bīskaps Alberts 1200. gadā ieguva no vietējiem lībiešiem un kurā gadu vēlāk sāka veidoties vācu ieceļotāju apmetne. Ziemeļaustrumu pusē šī teritorija piekļāvās Rīgas upei, bet dienvidrietumu virzienā tās robeža regulārā pusaplī gāja apmēram pa tagadējām Zirgu - Rozena - Daugavas - Grēcinieku un Jāņa ielām. Šajā nelielajā (apm. 5 ha) platībā vieta tika atrasta gan bīskapa pirmajai sētai, gan Zobenbrāļu ordeņa pilij ar Sv. Jura kapellu, gan domkapitula īpašumiem un pirmajai Doma baznīcai. Pēc kuršu uzbrukuma 1210. gadā sākās pilsētas paplašināšana. Tā 1211. gadā ārpus pirmās vācu apmetnes teritorijas tika ielikts pamatakmens tagadējam Rīgas Domam, un drīz vien tā tuvumā, starp pašreizējo Herdera laukumu un Miesnieka ielu, tika uzcelta jauna bīskapa rezidence.