Sākums tournet@tournet.lv
Trešdiena, 27. maijs Dzidra, Dzidris, Gunita, Loreta
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

VALMIERA (WOLMAR)

          "Ziemeļlatvijas galvaspilsēta" Valmiera izvietojusies Gaujas upes augstajos krastos 123 km uz ziemeļaustrumiem no Rīgas. Daudzie dārzi, parki un apstādījumi Valmieru padara par vienu no skaistākajām Latvijas pilsētām.
          Vēsture. Par Valmieras izcelšanos vēsturnieku domas dalās. Vieni uzskata, ka pilsētiņa seno sauszemes tirdzniecības ceļu (Rīga - Tērbata, Rīga - Pleskava, Rīga - Novgoroda) un Gaujas ūdensceļa tuvumā pastāvējusi jau 11. gs. Citi turpretī domā, ka Valmieras dibinātājs bijis bīskapa Alberta radinieks, no Pleskavas padzītais kņazs Vladimirs (Valdemārs), kuru bīskaps 1212. gadā iecēlis par Autīnas zemju fogtu (pēc šīs versijas, Valmieras nosaukums atvasināts no Valdemāra vārda). 13. gs. 80. gados te uzcelta mūra pils un baznīca. turpmākajos gadu desmitos Valmiera izveidojusies par ievērojamu, ar vaļņiem, grāvjiem un mūriem nostiprinātu cietoksni. Kā liecina 1323. gada dokumenti, tajā laikā Valmiera jau bijusi pilsēta ar savu maģistrātu (minēto gadu pieņemts uzskatīt par pilsētas tiesību piešķiršanas gadu Valmierai). 14. gs. tā kļuva par Hanzas locekli.
          Tā kā Valmiera atradās Livonijas konfederācijas centrā, tā bija izdevīga sanāksmju vieta landtāgam. 15. gs. beigās un 16. gs. sākumā te tika pieņemti daudzi lēmumi ar tālejošu nozīmi Latvijas vēsturiskajos likteņos (piemēram, lēmums par attieksmi pret Lutera mācību, par miera nodrošināšanu ar Krieviju u.c.).
          Plaukstošās pilsētas labklājību smagi iedragāja Livonijas karš, tam sekojošās sadursmes krievu, poļu un zviedru starpā, kā arī 1623. - 1625. gada mēra epidēmija. Valmiera nedaudz atspirga tikai zviedru valdīšanas laikā (1629 - 1721), kad tā atradās grāfu Oksenšjernu rokās. Jaunu postu pilsētai atnesa krievu iebrukums 1702. gadā, Ziemeļu kara sākumā. Pils tika sagrauta, pilsēta nodedzināta, bet liela daļa iedzīvotāju aizdzīta gūstā uz Krieviju.
Pārvarēt grūtos laikus valmieriešiem palīdzēja 1729. gadā uz Valmiermuižu ataicinātie hernhūtieši, kuriem bija liela loma apkārtnes zemnieku garīgajā un politiskajā attīstībā. Ar muižas īpašnieces ģenerāļa fon Hallarta atraitnes gādību te nodibinājās pirmā brāļu draudze, lūgšanu nams un pirmais latviešu skolotāju seminārs (1738). 1783. gadā Valmierai tika piešķirtas apriņķa pilsētas tiesības, taču straujāks saimniecisks uzplaukums tajā sākās tikai pēc tam, kad tika izbūvēta Valmieru šķērsojošā Rīgas - Pleskavas dzelzceļa līnija (1889) un Smiltenes - Valmieras - Ainažu šaursliežu dzelzceļš (1912). Pārgaujā uz Kauguru muižas zemes izauga jauns pilsētas apbūves rajons. Savukārt garīgā dzīve Valmierā jūtami aktivizējās kopš tā laika, kad te darbojās Vidzemes skolotāju seminārs (1839 - 1849).
          Katastrofālas sekas Valmierai atnesa Otrais pasaules karš - bojā gāja apmēram 80% no pilsētas dzīvojamā fonda.
          Apskates vietas. Gaujas labajā krastā, netālu no Valmieras centrālā laukuma paceļas kādreiz varenās Valmieras pils (13. gs.) drupas. Sena hronika vēsta, ka celtnes pamatus iesvētījis, mūru un ceļamo torņu vietas iezīmējis, kā arī nākamās pilsētas robežas nospraudis pats ordeņa mestrs Šuborgas Vilhelms (amatā no 1281. gada līdz 1286. gadam). No trim pusēm pili aizsargāja dabiskie šķēršļi - straujā Gauja un Rātes upīte, bet rietumu pusē atradās aizsardzības mūru (tie bija saslēgti vienotā sistēmā ar priekšpils mūri) apņemtā pilsēta. Līdz mūsu dienām vislabāk saglabājusies pils dienvidu korpusa ārējā siena, kas būvēta no laukakmeņiem.
          Līdzās pilsdrupām paceļas 1283. gadā celtā Sv. Sīmaņa baznīca. Grandiozā celtne sastāv no trīsjomu draudzes telpas, altārtelpas ar poligonālu apsīdu un 14. gs. beigās piebūvēta torņa. ievērojamie altārtelpas izmēri vedina uz pieņēmumu, ka baznīca veidota ar nolūku, lai dievkalpojumu tajā varētu noturēt bīskaps. Masīvās sienas (bez pretbalstiem) un druknie balsti (zemi astoņstūru pilastri) pasvītro celtnes piederību romānikas stilam. Baznīcas interjeru rotā vērtīgi barokāli kanceles un ērģeļu luktu gleznojumi (ap 1730. g.), kā arī Heinriha Andreasa Konciusa un Johana Andreasa Šteina (1752 - 1921) darinātais rokoko ērģeļu prospekts (1780 - 1783). Ievērību pelna arī K. Fogela - Fogelšteina altārglezna "Kristus kārdināšana" (1842). Krāšņās vitrāžas četriem baznīcas logiem izgatavotas 19. gs. beigās Ernesta Todes (1859 - 1932) darbnīcā.

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna
Jūs esat apmeklētājs