Sākums tournet@tournet.lv
Ceturtdiena, 25. februāris Alma, Annemarija
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

Dubiņš E. Pētera un Pāvila baznīca Citadelē.

I Pieminekļa aizsardzības vēsture un restaurēšanas uzdevums
II Būvvēsture

1. Pieminekļa ģeogrāfiskā atrašanās vieta un tās īss vēsturisks raksturojums
2. Pasūtītājs, līdzekļi
3. Datējums, projekts, celtnieki
4. Pārbūves un remontdarbi

III Galvenie secinājumi un priekšlikumi
IV Nepublicētie avoti un rokraksti
V Publicētie avoti un literatūra

I. Pieminekļa aizsardzības vēsture un restaurēšanas uzdevums

          Ar Latvijas PSR Ministru Padomes lēmumu Nr. 536 1967. gada 39. decembrī bijusī Pētera un Pāvila baznīca apstiprināta par republikas nozīmes arhitektūras pieminekli.[1] Tā iedalīta pieminekļu grupā, kurus var izmantot saimnieciskām vajadzībām, nemazinot to vēsturisko un mākslas vērtību. Minētais lēmums paredz, ka šajā grupā iekļauto arhitektūras pieminekļu saimnieciskā izmantošana nedrīkst slikti ietekmēt to saglabāšanu, t.i., apdraudēt ēkas konstruktīvo drošību un mainīt tās vēsturisko un māksliniecisko izskatu.[2] Pie tam arhitektūras pieminekļus ar dekoratīviem gleznojumiem vai citādu māksliniecisku apdari, kāda ir arī Pētera un Pāvila baznīca, saimnieciski izmanot drīkst tikai sevišķos gadījumos, ar īpašu Latvijas PSR Kultūras ministrijas atļauju.[3] Kā pieminekļa telpiskā risinājuma elementi, būvformas un mākslinieciskās apdares fragmenti ar īpašu vērtību lēmumā atzīmēti Pētera un Pāvila baznīcas portāli un akmenī kaltie dekoratīvie rotājumi.[4]
          Taču attiecīgās baznīcas aizsardzības vēsture aizsākās jau daudz agrāk. Tā 1929.gadā Pieminekļu valde pilnvaroja savu līdzstrādnieku Aleksandru Trofimovu uzraudzīt Pētera un Pāvila baznīcas remonta darbus,lai to gaitā netiktu pārveidotas baznīcas arhitektoniskās formas un skulptūrdetaļas.[5]
          Otrā pasaules kara sekas jūtami ietekmēja visu Latvijas pieminekļu saimniecību, un tālab vēl aktuālākas kļuva arī Pētera un Pāvila baznīcas aizsardzības praktiskās problēmas.
1953. gada 25. decembrī Rīgas pilsētas galvenais arhitekts N.Rendelis vēstulē karaspēka daļas 75320 priekšnieka vietniekam pulkvedim Korenčenko paziņo, ka Pētera un Pāvila baznīca Citadelē 1948. gada 14. oktobrī ar PSRS Ministru Padomes lēmumu Nr. 3898 apstiprināta par arhitektūras pieminekli un atrodas valsts uzskaitē un aizsardzībā.[6] Šajā sakarībā galvenais arhitekts baznīcas izmantotājiem liek priekšā pieminekli restaurēt līdz 1954. gada 1.jūlijam.
          Kā varam spriest no turpmākās ierēdnieciskās sarakstеs, restaurācijas darbi paredzēti tikai 1955. gadā.[7]
          Taču vēstule, kas rakstīta trīs gadus vēlāk, 1957. gada 26.oktobrī, un adresēta Baltijas kara apgabala Dzīvokļu ekspluatācijas pārvaldes priekšniekam P.S. Šusteram, konstatēts, ka baznīca atrodas galējas avārijas stāvoklī: Железное покрытие основания шпиля колокольни сорвано ветрам и угрожающе висит в воздухе огэленный круговой карниз под влиянием атмосферных осадков и ветра обрушивается на главный прохщд городка, что неминуемо можно привести к человеческим жертвам."[8]
          Šajā vēstulē minēts arī tas, ka sastādīta baznīcas restaurēšanas projekta dokumentācija un tā atrodas Zinātniskās restaurēšanas darbnīcā.
          1959. gadā baznīcas remontam no pieminekļa izmantotāja puses atvēlēti 250 tūkstoši rubļu.[9] Tajā pašā gadā pieminekļu aizsardzības orgāniem rodas ideja par pieminekļa izmantotāju maiņu. Kā liecina dokumenti, par jauno Pētera un Pāvila baznīcas saimnieku iecerēta Rīgas skaņu ierakstu un skaņu plašu fabrika «Līgo».[10]
          Šajā sakarībā 1959. gada 5. jūnijā baznīcu apskata komisija ar Valsts celtniecības komitejas galveno arhitektu L. Plauciņu priekšgalā. Komisijā piedalās ari VMA profesors K. Ubāns. Tā konstatē:
"1. В результате военных действии в данном районе и отсутствия какого-либо ремонта-реставрации в течение всего послевоенного периода, здание постепенно разрушается: в куполе внутри церкви и на фасаде образовались трещины; наружная штукатурка и кирпичная кладка отваливаются, что угрожает жизни проходившим, кровельная жесть подверглась коррозии и частично обрушилась.
2. Детальные архитектурные и живописные ценности не сохранились за исключением 4-х фресок на барабане купола внутри церкви и отдельных лепных деталей.
3. Здание используется в настоящее время воинской частью под склады."[11]
Komisijas slēdzienā lasāms:
1. Данное здание по своим габаритам и другим условиям угодно для студии звукозаписи и полагает рациональным передать его заводу "Лиго" для этой цели.
2. Студии звукозаписи предварительно организовать аппрoбацию акустических условий путем пробных записей.
3. До использования церкви произвести необходимый капитальный ремонт-реставрацию церкви, являющейся памятником архитектуры, эту работу поручить научно-реставрационной производственной мастерской Госстроя Латв. ССР.
4. Упомянутые 4 фрески необходимо сохранить путем их консервации на месте, либо путем снятия их передачи в музей."[12]
          1959. gada 9. novembrI Baltijas kara apgabala Rīgas rajona Dzīvokļu ekspluatācijas daļas priekšnieks inženierpulkvedis V. Galkins lūdz Latvijas PSR Minietru Padomes Valsts celtniecības priekšsēdētāju A.Treilibu iekļaut Pētera un Pāvila baznīcas restaurēšanu Zinātniskās restaurēšanas darbu plānos un apsola šīm vajadzībām nepieciešamos līdzekļus.[13] Uz šī dokumenta ir piekrītoša rezolūcija, kas ļauj secināt, ka pieminekļa iemantotāju maiņa zaudējusi savu aktualitāti.
          Pētera un Pāvila baznīcas reataurāciju gan iekļauj Zinātniskās restaurēšanas darbnīcas 196o.gada plānā, taču jau 17.martā nākas konstatēt, ka pasūtītājam šājā gadā nav izdalīti līdzekļi materiālu iegādei.[14]
          1962. gada 29. jūnijā Valsts celtniecības komitejas priekšsēdētāja vietniekam I. Šilovam adresētā Civīlās aviācijas rektora vēstule ļoti lakoniska: "По бывшей церкви Петра и Павла Рижский институт инженеров Гражданского воздушного флота никаких ремонтно-реставрационных работ проводить не намечает."[15]
          Jau nākamajā dienā izsūtītajā atbildes vēstulē Valsts celtniecības komiteja jauno pieminekļa sainmieku informē par Pētera un Pāvila baznīcas māksliniecisko vērtību, par kritisko stāvokli baznīcā, kā ari par izmantotāja pienākumiem, kurus uzliek PSRS Ministru Padomes 1948. gada 14. oktobrī apstiprinātais lēmums Nr. 3898. Nobeigumā izteikta kategoriska prasība jau 1962. gadā rast līdzekļus restaurēšanas projektēšanai un būvdarbiem.[16]
          1964. gada 18. februārī Kultūras ministrija atļauj izdarit šādus remontdarbus:
"1) провести необходимую электропроводку согласно существующим требованиям и восстановить отопительные печи;
2) вместе обшивки окон и установки в них решеток отремонтировать оконные переплеты по существующим образцам и застеклить все окна;
3) покрасить внутренние помещения любой краской, согласовав покраску с районным архитектором т. А. Холцманис, перед производством новой покраски, согласно существующей "Инструкции", требуется за счет института произвести фотофиксацию существующей живописи на куполе и стенах.”[17]
          1969. gada 11.jūlijā Latvijas PSR Kultūras ministra vietnieks apstiprina Pētera un Pāvila baznīcas remonta un restaurācijas uzdevumu:
"1. Sakopot par objektu visas pieejamās ziņas pēc literatūras, muzeju un arhīvu materiāliem.
2. Izgatavot pieminekļa pilnu uzmērojumu zīmējumus, ieskaitot visas fasādes dekoratīvās sīkdaļas u. c. arhitektūras elementus. Uzmērojumiem pievienojami fotofiksācijas materiāli. Nepieciešamības gadījumā izdarāmas zondāžas ēkas sienās, pamatos, pārsegumos u. c.
3. Sastādīt pieminekļa tehniskā stāvokļa aprakstu.
4. Uz šo materiālu pamata izstrādājams ēkas restaurācijas remonta projekts,kura galvenais mērķis ir pilnībā atjaunot ēkas ārējo izskatu. Restaurējams tornis, ēkas fasādes, logu un durvju aiļu aizpildījums un visas ēkas dekoratīvās sīkdaļas oriģinālmateriālos. Atjaunojams ēкаs fasādes pirmatnējamais krāsojums. Restaurācijas-remonta projektā jāparedz pasākumi, lai nodrošinātu ēkas konstruktīvo noturību, ja tas ir nepieciešams ēkas tālākai saglabāšanai (torņa un pārseguma konstrukciju nostiprināšana). Atkarībā no tehniskā stāvokļa paredzama jumta seguma atjaunošana vai remonts. Ēkas interjeru rekonstrukcijas-remonta projekts pirmā kārtā nav izstrādājams. Pēc ēkas tālākās izmantošanas precizēšanas šim darbam tiks dots papildus uzdevums.
5. Remonta-restaurācijas projekts izstrādājams un saskaņojams atbilstoši pieminekļu aizsardzības "Instrukcijas" noteikumiem."[18]
          Jauns posms Pētera un Pāvila baznīcas aizsardzības vēsturē sākas pēc Latvijas PSR Ministru Padomes 1977.gada 17.marta lēmuma Nr. 170 pieņemšanas, uz kura pamata celtne iekļauta Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes Izpildu komitejas bilancē un piešķirta tās Kultūras pārvaldei Rīgas Tautas kamerkora "Ave sol" koncertzāles ierīkošanai.[19]
          Jaunais pasūtītājs 1977.gada 25.jūlijā saņem Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes Izpildu komitejas Arhitektūras plānošanas pārvaldes galvenā arhitekta G. Asara apstiprinātu bij. Pētera un Pāvila baznīcas remonta un restaurēšanas arhitektūras plānošanas uzdevumu:
"В ходе разработки исследовательской и проектной документации заказчику следует учесть следующие архитектурно-планировочные условия:
I. До разработки проекта реставрации-реконструкции памятника заказать в Проектной конторе реставрации памятников культуры МК ЛССР необходимый объем архитектурно-исторического исследования (включая зондажи, обмеры и Фотофиксацию). Не исключается возможность параллельного проведения исследовательских и проектных работ;
2. в ходе проектирования реставрации-реконструкции памятника архитектуры с целью eго дальнейшего использования как концертного зала, сохранить единство пространственного решения, ценных в архитектурно-художественном отношении помещении, предусмотреть реставрацию отделки и покраски главных фасадов и интерьеров;
3. проектом предусмотреть замену кровли, желобов, водостоков и подоконников на новые, из медной жести;
4. для окончательного решения вопроса по устройству дополнительных помещений в подвальном этаже здания необходимо провести исследование фундаментов;
5. для размещения других хозяйственных и подсобных помещений целесообразно использовать тыльной (в отношении собора) корпус, подлежащий освобождению. Проверить возможность непосредственного соединения этого здания с помещениями собора с устройством подземного перехода в алтарной части собора;
6. покраску фасадов произвести по паспорту, выданному главным художником г. Риги на основании архивных материалов и зондажем;
7. проектом предусмотреть замену печного отопления памятника архитектуры на систему централизованного теплоснабжения скрытого типа. Технические условия на подключение здания к инженерным коммуникациям заказать в секторе строительного паспорта при Глав. АПУ".
Kultūras ministrija šim dokumentam piezīmes veidā pievienojusi savu papildus prasību: "Архитектурно-планировочное задание согласуется при условии, что проект должен быть рассмотрен и одобрен на заседании научно методического совета по охране памятников культуры Министерства культуры Латвийской ССР."[20]
          Abu arhitektūras plānošanas uzdevumu analītisks salīdzinājums rāda, ka pēdējā no tiem galvenā vērība piegriezta pieminekļa konkrētajai izmantošanai, tajā zināmā mērā jau dota pieminekļa pielāgošanas projektēšanas programma.

         

II.  Būvvēsture

1. Pieminekļa ģeogrāfiskā atrašanās vieta un tās īss vēsturisks raksturojums

          Pētera un Pāvila baznīca atrodas Daugavas labajā krastā lejpus pilij bijušās Citadeles teritorijā. Šājā vietā I65o. gadā pēc zviedru ģenerālkvartīrmeistara Šternišilda projekta otra zviedru ģenerālkvartīrmeistara Rodenburga vadībā sāka Rīgas Citadeles izbūvi. Taču l67o. gada 29. jūlijā ar Zviedrijas valdības atļauju jau nācās to pārbūvēt pēc Vobana aizsardzības sistēmas parauga. Pārbūves projekta autors bija vēlākais Rīgas ģenerālgubernators Ēriks fon Dālbergs. Darbus pabeidza ap 17oo.gadu.[21]
          Jādomā, ka jau 17. gs. apmēram tajā pašā vietā, kur šobrīd atrodas Pētera un Pāvila baznīca, bija uzcelta zviedru Sv.Natālijas (?) baznīca.[22]
          Pēc Rīgas kapitulācijas 1710.gada 4. jūlijā baznīcu nodeva pareizticīgo rīcībā un iesvētīja svēto apustuļu Pētera un Pāvila vārdā.
          1726. - 1738. gados bijušās zviedru baznīcas vietā uzcēla jaunu baznīcu. Zināmas grūtības gan radās ar tās iesvētīšanu, jo baznīcas altaris nebija orientēts uz austrumiem, bet gan uz dienvidiem.[23]
          Taču arī šī baznīcas būve nespēja apmierināt ne Krievijas impērijas politiskās, ne Citadeles garnizona praktiskās vajadzības. Tāpēc, jau sākot ar Vilboa izstrādāto un 1769. g. apstiprināto Rīgas nocietinājumu rekonstrukcijas projektu, Citadelē paredzēja celt jaunu baznīcu. 

2. Pasūtītājs, līdzekļi

          Pētera un Pāvila baznīca sākotnēji bija paredzēta kā Citadeles garnizona baznīca. Taču jau projektēšanas un līdzekļu sagādes laikā baznīcas izmantošanas nolūki izmainījās, un tā jau 1770. gadā tika projektēta kā pilsētas galvenā pareizticīgo baznīca.
          Kad 1837. gadā izvirzījās jautājums par Pētera un Pāvila baznīcas administratīvo pakļautību, tās garīdznieki nevēlējās pakļauties Armijas un flotes virsmācītājam, motivējot  savu rīcību ar to, ka baznīca apkalpo ne tikai militārās personas, bet  tās  draudzē ietilpst ari civilisti, pie tam atalgojumu mācītāji saņēma nevis no Kara, bet Garīgā departamenta.[24] Tāpēc ari turpmāk Pētera un Pāvila baznīca palika eparhijas pārvaldē.
          18. un 19. gs. Rīgas pareizticīgo baznīcu garīgās pārvaldes centri bieži mainījas.[25] Tā 18. gs.sākumā Rīgas pareizticīgo baznīcas pakļāva Rjazaņas metropolītam. 1725.gadā tās nodeva pārvaldīšanā Pleskavas un Narvas arhibīskapam. 1836.gada I4. septembrī Rīgā nodibināja Pleskavas bīskapijas vikariātu un 185o. gada 1. jūlijā to paaugstināja par patstāvīgu eparhiju. Pētera un Pāvila baznīca корš 1836. gada kļuva katedrālbaznīca. Tāda tā ari palika līdz 1884. gadam, kad Esplanādē uzcēla un 28. oktobrī par jauno katedrālbaznīcu iesvētīja Pestītāja Kristus dzimšanas baznīcu. Pētera un Pāvila baznīcu nodeva igauņu pareizticīgo draudzei. 1920. gadā tā nonāca luterāņu rokās.
          Par Pētera un Pāvila baznīcas celtniecībai nepieciešamo līdzekļu sagādi vispusīgi rakstījis J. Vasiļjevs.[26] 

3. Datējums, projekts, celtnieki. 

          Attiecībā uz Pētera un  Pāvila baznīcas celtniecības nobeigšanas gadu  valda samērā liela  vienprātība - gandrīz visi  autori, kas rakstījuši par šo tēmu, min 1785. gadu vai arī 1786. gadu, kad baznīca tika iesvētīta (3. janvarī).[27] Turpretī jautājumā par celtniecības sākumu pastāv domstarpības. Pārbaudījuši faktu materiālu, mēs pievienojamies izdevumā "Историко-статиcтическое описание церквей и приходов Рижской епархии" publicētajam viedoklim, ka baznīcas celtniecība sākta 1780. gadā.[28] To apstiprina 1780. gada 6. novembrī Rīgas ģenerālgubernatora Brauna parakstīta un ģenerālgubernātora kancelejai adresēta vēstule, kurā prasīts atsūtīt kvalificētus meistarus 3. novembrī uzsākto vecās Pētera un  Pāvila baznīcas nojaukšanas darbu uzraudzībai.[29] Nо šīs vēstules uzzinām, ka darbi jau pavirzījušies līdz torņa smailes nojaukšanai un krusta noņemšanai.
          Ilgu laiku visproblemātiskākais bija jautājums, kas ir Pētera un Pāvila baznīcas projekta autors. Savā laikā par tādu ticis uzskatīts gan K. Hāberlands, gan D. Trezīni» gan P. Trezīni,gan Feltena un Rinaldi laikabiedri un pat Starovs.[30]
          Рēc pamatīgām arhīvu materiālu studijām J. Vasiļjevs konstatējis, ka šo darbu faktiski veicis Rīgas inženieru komandas priekšnieka inženieris pulkvedis Sigismunds (Semens) Zēge fon Laurenbergs.[31] Jāpiebilst, ka ne J. Vasiljevam, ne ari citiem arhitektūras vēsturniekiem S. Zēges fon Laurenberga projektu vēl joprojām nav izdevies sameklēt.
          K. Hāberlands, pēc J. Vasiļjeva pētījumiem, veicis visai pieticīgo būvdarbu uzraudzītāja lomu bez tiesībām izmainīt celtnes plānojumu vai fasādes kompozīciju. Turpretī atsevišķu detaļu izpildījumā Hāberlands, pēc J. Vasiļjeva domām, varējis realizēt savu radošo personību.[32] 

4. Pārbūves un remontdarbi 

          Jau 18o4. gadā Vidzemes garīgā pārvalde vēstulē Pētera un Pāvila baznīcas administrācijai atgādināja, ka celtnei nepieciešams remonts.[33]  Šajā pašā gadā Sinode minētajam mērķim piešķīra l.36o rubļu, kuri tūlīt ari tika izlietoti.[34]
          1824. gada 12. janvārī Pētera un Pāvila baznīcas virsmācītājs I. Djakonovs saņēma Vidzemes garīgās pārvaldes priekšrakstu, kurā bija uzskaitīti visi tie remontdarbi, kas nepieciešami pašai baznīcai un tās tornim. Priekšrakstā teikts, ka
a) celtnes ārpusē un iekšpusē jāsalabo apmetums un tā jānokrāso ;
b) kancelejas telpā jāpārtaisa griesti, jo tajos ir plaisa;
c) jāpārliek plākšņu grīda, kas cietusi 1807. gada plūdu laikā;
d) jāsalabo rotājumi un zeltījumi ap ikonostasu un tā pakāji;
e) vairākās vietās jānomaina jumta skārds.[35]
          1835.gada 12.februārī abas korespondējošās puses vēlreiz konstatēja, ka remonts ir nepieciešams un ka pēс 1823. gada 29. augusta vētras zvanu torņa smaile atrodas vēl bēdīgāka stāvoklī.[36] Taču darbus tomēr nevarēja veikt, jo Pētera un Pāvila draudzes locekļi nebija spējīgi saziedot remontam nepieciešamos līdzekļus.[37] Тāрēс Vidzemes garīgā pārvalde 1826. gadā nolēma tos lūgt no Sinodes.[38]
          1826. gada 21. aprīlī Sinode šīm vajadzībām no Vidzemes kamerālvaldes līdzekļiem piešķīra 11195 rubļus.[39] Šājā sakarībā Rīgas ģenerālgubernatora uzdevumā 1827. gada l0. maijā tika sastādīts "1786. gadā uzceltās Rīgas Citadeles svēto apustuļu Pētera un Pāvila akmens baznīcas esošā stāvokļa apraksts".[40] Šis dokuments ne tikai labi raksturo celtnes tehnisko stāvokli, bet ļauj spriest ari par baznīcas interjera mākslinieciskās apdares saglabātības pakāpi. Tajā lasāms sekojošais.
1. Nosēdušies trīs ārējie akmens lieveņi pie ieejas baznīcā, jo atslābis pakāpienu sastiprinājums. 1807. gadā notikušo Daugavas plūdu rezultātā baznīcā iegrimusi plienakmeņu grīda. Kupola vidū, t. i., tamburā, bojāti logi, tāpat daudzās vietās bojāts ari baznīcas skārda jumts, tā ka slapjums caur velvēm iekļūst baznīcā. No jumta skārda plāksnēm nogājis krāsojums, un vietām tās gandrīz pilnīgi pārklājušās ar rūsu. Lai izvairītos no tecēšanas, virs sardzes telpas un sakristejas skārda jumts jau agrāk noklāts ar dēļiem.
2. Zvanu tornī caur izgaismošanas lūkām iekļuvušais sniegs un lietus sapūdējis stāvu grīdas klāju, un tāpēc bieži bojājas arī otrajā stāvā esošais pulkstenis. Torņa ķieģeļu smailes iekšpusē ir divas horizontālas astotdaļcollu platas plaisas apmetumā. Tās droši vien radušās no smailes satricinājumiem vētru laikā. Torņa smailes skārda segums, sākot nо pašas augšas, sarūsējis, un tajā atrodami caurumi. 1823. gadā vētras laikā apmēram divarpus kvadrātasu platībā pilnīgi noplēsts smailes pamata segums, un tāpēc visa smaile atrodas novājinātā stāvokli.
3. Daudzās vietās no baznīcas sienām, dzegām un rotājumiem nodrupis apmetums. Ari paši dzegu akmeņi vairākās vietās izkrituši. Metāla segums virs dzegām un izvirzījumiem sarūsējis un vētru laikā atrauts nost. Izdrupušas cokola akmeņu šuves. Zvanu torņa 16 koka vāzes virs galerijas un dzegu stūriem pilnīgi sapuvušas. Pulksteņa koka vairogiem visās četrās pusēs pilnīgi izmainījusies krāsa un zeltījums. Nedrošas kļuvušas auklas, ar kurām zvani piesieti pie pārvadiem. Zvanu torņa kāpnes pēc izlabošanas arī janokrāso.
4. Baznīcas iekšpusē no sienām un velvēm nodrupis kaļķa balsinājums. Nо kora luktu un klirosa margām atlupusi eļļas krāsa, nodrupis ari apmetuma sienu lejasdaļā. No jauna jānokrāso baznīcas, tambura un zvanu torņa logu rāmji, kā arī trīs galvenās durvju vērtnes. Jāpārķitē logu stiklojums un jāsalabo metāla apkalumi.
          Remontdarbus pabeidza 1829. gadā. Kā liecina 1829. gada 31. decembrī sastādītais darbu pieņemšanaa akts[41] un tajā pašā datumā tapušais Koha ziņojums Rīgas ģenerālgubernatoram marķīzam Pauluči, tad darbi bijuši paveikti kvalitatīvi (“прочно и хорошо”).[42]
          1833. gada 27. maijā Pleskavas garīgā konsistorija piešķīra 8200 rbļ. Pētera un Pāvila baznīcas krāšņu izbūvei.[43]
          1837. gadā baznīcas izdevumu rēķinos varam lasīt, ka J.Poļakovam izmaksāti 450 rbļ. par jaunu "paradīzes" durvju vērtņu izgatavošanu.[44]
          1839. gadā  tam pašam J.Poļakovam izsniegti Зооо rbļ. par ikonostasa apzeltīšanu.[45]
          1841. gadā Pētera un Pāvila baznīcā notika plašāki remontdarbi, kurus par 10.800 rbļ. bija uzņēmies veikt būvuzņēmējs A.Voronovs.[46] Priekšstatu par to, ko tieši paredzēts darīt šajā laikā, varam gūt no darba izstrādātās kondīcijas.[47] Vienošanās līgumā par darba kvalitāti un apjomu izvirzīti sekojoši nosacījumi.
1. Visās vietās atjaunot nobirušo apmetumu, aizpildīt torņa smailē esošās plaisas un caurumus, aizziest cokola šuves.
2. Izlabot visus lieveņus un pārlikt nosēdušos baznīcas, sardzes telpas un kancelejas grīdu. Sardzes telpā un kancelejā uzmūrēt krāsni no melniem podiņiem.
3. Zvanu torņa smaili, baznīcas jumtu, zvanu torņa galerijas grīdu un margu apmales, jaunās dekoratīvās vāzes un visu logu palodzes apsist ar Sibīrijas balto skārdu.
4. Sakristejā ielikt jaunu priežu dēļu grīdu. Arī visās pārējās vietās nomainīt bojātās koka daļas. Salabot bojātās durvju vertnes, logu rāmjus un kāpnes. Satrunējušo 16 galerijas vāžu vietā izgatavot jaunas.
5. Ar skārdu pārsegtās un apsistās vietas trīsreiz nokrāsot zaļā eļļas krāsā.  Baznīcas durvis divreiz nokrāsot brūnā eļļas krāsā. Kancelejas durvis, skapi, sakristejas slēģus un kāpnes nokrāsot pelēkā, bet logu rāmjus un apmales - baltā krāsā. Koka luktas vēlreiz pārkrāsot esošajā krāsā. Galerijas vāzes nokrāsot ar eļļas krāsu smilšakmens krāsā. Nokrāsot četras pulksteņa ciparnīcas un apzeltīt ciparus un rādītājus.
6. Izbalsināt baznīcas, kancelejas un sakristejas iekštelpu. Nо ārpuses baznīcu nokrāsot tādā krāsā, kā tas parādīts plānā un redzams šobrīd uz pašas celtnes.
7. Iestiklot bojātās logu rūtis.
8. Iekārt zvanu jaunās virvēs vai dzelzs ķēdēs.
          Vēlāk, 1841. gada 6. martā sastādītajā tāmē[48] precizēti darba apjomi, kā arī izmainīta eksterjera un interjera dekoratīvā apdare. Būtiski svārīgākās no tāmē paredzētajām izmaiņām ir šādas.
1. Skārda segums jānokrāso ar eļļas krāsu svina tonī.
2. Visas trīs divviru durvju vērtnes jānokrāso eļļas krāsā, imitējot ozolu.
3. Visa celtne divas reizes jānobalsina un pēc tam jānokrāso gaiši dzeltenā krāsā.
4. Mazajā sakristejā, altāra un kanceles telpā akmens plākšņu grīda jānomaina ar priežu dēļu grīdu.
5. Kora luktu margas un abas kāpnes jānokrāso ar eļļas krāsu, imitējot ozola koka šķiedras.
6. Klirosu iekšpuse jānokrāso ar gaiši dzeltenu eļļas krāsu.
7. Visas baznīcas iekšējās sienas, griesti, arkas un velves, kupols un zvanu tornis jānobalsina ar baltu līmes krāsu.
8. Visu 16 dekoratīvo vāžu postamenti jāapsit ar svina plāksnēm, bet pašas vāzes jānokrāso ar eļļas krāsu svina tonī.
          8 gadus pēc šī kapitālā remonta - 1848. gada 31. aprīlī - Pētera un Pāvila baznīcas administrācija rakstīja ziņojumu Rīgas bīskapam Filaretam, ka baznīcai atkal nepieciešams remonts.[49]  Tajā pašā gadā būvuzņēmējs Jegors Bičkovs apņēmās veikt šādus darbus.[50]
1. Baznīcas un zvanu torņa ārpusē un iekšpusē nomainīt bojātos ķieģeļus. Atjaunot nokritušās dzegas un vajadzības gadījumā tās nostiprināt ar dzelzs sloksnēm.
2. Sienas augšējo malu un nokritušās otrā stāva dzegas apmest ar cementu.
3. Atjaunot vietumis izdrupušo apmetumu, notīrīt veco krāsojumu un celtni no jauna nokrāsot ar ūdenī izšķīdinātu gaišu okeru. Dzegas, pilastrus, logu apmales un visas izvirzītās daļas nobalsināt ar ūdenī izšķīdinātu baltu kaļķi. Cokolu nokrāsot tumšā krāsā.
4. Baznīcas un sardzes telpas iekšpusē sienas, griestus, velves, arkas, kupolu un zvanu torņa otro stāvu izbalsināt ar līmes šķīdumā iejauktu krītu.
5. Zvanu torni, sardzes telpā un baznīcā salabot bojātās durvju vērtnes logu rāmjus un atslēgas.
6. Pārmūrēt krāsnis.
7. Sakristejā un luktās salabot koka paneli.
8. Salabot grīdu aiz labās puses klirosa.
9. Izlabot pakāpienus pie ziemeļu durvīm.
10. Salabot visus trīs parādes lieveņus.
11. Nogruntēt un divreiz ar zaļu eļļas krāsu nokrāsot zvanu torņa smaili, baznīcas jumtu un kupolu, visas dzegas un atsevišķas skārda joslas. Imitējot osi, nokrāsot ar eļļas krāsu trīs ārējās parādes durvis, divas kāpnes un visas iekštelpu durvju vertnes. Ar baltu eļļas krāsu nokrāsot logu rāmjus, apakšējās sakristejas durvis, kora luktu un klirosu margas. Baznīcas grīdu nokrāsot dzeltenu. Aр zvanu torni esošās dekoratīvās vāzes nokrāsot melnā krāsā.
12. Salabot jumta segumu, teknes, notekcaurules un palodzes.
          Darbi tika pabeigti 1849. gadā, bet jau 1853. gada 15. jūnijā Rīgas garīgā konsistorija apstiprināja baznīcas administrācijas lūgumu nobalsināt celtni no ārpuses un iekšpuses, kā arī nokrāsot grīdu, kora luktas, logus un jumta segumu.[51]  Šos darbus veica krāsotājs J. Krauze.[52]
          1869. gadā par baznīcas iekštelpu - kupola un sienu nokrāsošanu ar baltu līmes krāsu un kora luktu margu u.c. koka daļu nokrāsošanu ar baltu eļļas krāsu meistars F. Šmits saņēmis 18o rbļ.[53] Tajā pašā gadā par baznīcas torņa smailes nokrāsošanu ar zaļu eļļas krāsu, izejas u.c. durvju nokrāsošanu ar dzeltenu eļļas krāsu, ziemas logu rāmju nokrāsošanu ar baltu eļļas krāsu meistaram Kuļikovskim samaksāti 3oo rbļ.[54]
          1872. gadā par baznīcas nokrāsošanu ar baltu līmes krāsu un torņa smailes, jumta, karnīžu, notekcauruļu ,palodžu nokrāsošanu ar zaļu eļļas krāsu krāsotājam J. Felderam samaksāti 700 rbļ.[55]
          1872.gadā baznīcas remontdarbos tika iesaistīts Pēterburgas tirgonis Jefims Ivanovs, kura saņemtā kopējā summa sastādīja 5000 rbļ.[56] Tā tika samaksāta par:
1) baznīcas attīrīšanu un atjaunošanu;
2) ikonostasa un pārējo ikonu rāmju apzeltīšanu;
3) altāra priekštelpas apzeltīšanu un nokrāsošanu;
4) visas baznīcas interjera - sienu un kupola, vasaras un ziemas logu rāmju, grīdas un durvju nokrāsošanu ar eļļas krāsu.
          Taču 1873. gada 5. septembrī baznīcā iespēra zibens un bija no jauna jālabo ikonostasa un ikonu rāmju zeltījums, logu stiklojums un citi sīkāki bojājumi.[57]
          Šajā laikā sākas jaunas pareizticīgo katedrāles projektēšanas un celtniecības darbi, tāpēс atrast arhīvu dokumentos ziņas par remontdarbiem Pētera un Pāvila baznīcā 19. gs. beigās šobrīd nav izdevies.
          Rodas iespaids, ka interese par šo celtni mazinājusies.

 III. Galvenie secinājumi un priekšlikumi.

          1. Kā apliecina Pētera un Pāvila baznīcas izpētes fakti, celtne savas pamatformas, t.i. plānojumu, fasāžu kompozīciju un galvenās arhitektoniskās detaļas, ieguvusi vienā būvperiodā - laikā no 1780. līdz 1786. gadam , un šīs pamatformas nepārveidoti saglabājušās līdz pat mūsu dienām. Tas ari nosaka celtnes izcilo nozīmi klasicisma pieminekļu vidū.
          2. Izmaiņas kārtējo remontdarbu laikā visvairāk skārušas mazāk izturīgas celtnes apdares materiālus (skārdu, koku, apmetumu u.t.t.). Taču samērā savlaicīgo remontdarbu rezultātā nav notikusi visu formu vienlaicīga nomaiņa, bet tikai bojāto fragmentu atjaunošana. Šis apstāklis ļauj secināt, ka jaunu formu ienešana ari šajās detaļās nav notikusi.
          3. Būtiskāk izmainīta celtnes dekoratīvā apdare. Tikai atsevišķos gadījumos atjaunots fasāžu, durvju vērtņu, logu rāmju u.c. detaļu sākotnējais krāsojums; biežāk notikusi krāsojuma maiņa, piemērojoties sava laikmeta gaumei.
          4. Būvvēstures un remontdarbu aprakstu materiālos pagaidām nav izdevies atrast tiešu atbildi uz jautājumu, kad tapuši baznīcas interjera gleznojumi. Tomēr remontdarbu apraksti un gleznojumu stilistiskās pazīmes dod pamatu secinājumam, ka tas varēja notikt 19. gs. otrajā pusē - varbūt pat konkrēti 1872. gadā vai ap 1884. gadu.
          5. Ievērojot, ka republikā saglabājušies tikai nedaudzi monumentālas glezniecības pieminekļi, Pētera un Pāvila baznīcas kupola un sienu gleznojumi, kuriem ir neapšaubāma vēsturiska vērtība, turpmāk būtu jāizpēta speciāli. Pirmām kārtām vajadzētu pieaicināt restaurātoru, kurš fragmentāri atsegtu ap 1964. gadu aizkrāsotos sienu gleznojumus un atbrīvotu no kvēpiem u.c. netīrumiem kupola gleznojumus, lai rastos iespēja noteikt to māksliniecisko vērtību. Būtu vēlams turpināt arī šīs tēmas vēsturisko izpēti un ārpusrepublikas arhīvos mēģināt atrast ziņas par gleznojumu autoriem.
          6. Mūsu rīcībā ikonografiskos un aprakstošos datus par baznīcas eksterjera un interjera māksliniecisko apdari vajadzētu pārbaudīt dabā ar zondāžu palīdzību. Īpaša uzmanība būtu jāpievērš dekoratīvo veidojumu sākotnējās polihromijas noskaidrošanai, jo arhīvu materiāls šajā jautājumā līdz šim nav varējis dot neko nozīmīgu.

Nepublicētie avoti un rokraksti

Latvijas PSR Ceatrālais Valsts vēstures arhīvs

О починках рижскага Петрапавлавскага Себара, о перестрайке онаго из холоднаго в теплый, с назначением для отапливания онаго 21 сажень дров. 1804, 1821, 1822, 1823, 1824, 1825, 1826, 1827, 1829, 1829, 1830, 1831, 1832, I833, I834, I835, 1841, 1845, 1848, 1851, 1853 г. - 6o88. fonds, l. apraksts, 147. lieta.

Щетная выписка учиненная за прихадной и расхвдной Книги Города Риги Петропавловской соборной церкви протореем и канцлером Спиридоном Тихомировым сосвященно и церковно служителями за прошлый 1805-й год. - 6088. fonds, l. apraksts, 332. lieta.

Книга о расходов денег по Рижскому Петро-Павловскому собору. 1819 - 1821 гг. -- 6088. fonds, l. apraksts, 334. lieta.

Книга о расходов денег по Рижскому Петро-Павловскому собору. 1822-1829 гг. - 6088. fonda,l. apraksta, 334. lieta.

Книга о расходов денег по Рижскому Петро-Павловскому собору. 1830 -- 1839 гг. - 6088. fonds,l. apraksta, 335.lieta.

Книга о расходов денег по Рижскому Петро-Павловскому собору. 1853 - 1855 гг. - 6088. fonds l. apraksts, 336. lieta.

Книга о расходов денег по Рижскому Петро-Павловскщму собору. 1856 - 1860 гг. - 6088. fonds l. apraksts, 337. lieta.

Книга о расходов денег по Рижскому Петро-Павловскому собору. 1861 --1869 гг. -- 6088. fonds l. apraksts, 338. lieta.

Книга о расходов денег по Рижскому Петро-Павловскому собору. 1870 - 1873 гг. - 6o88. fonds l. apraksts, 339. lieta.

Две шнурвые книги с квитанциями Лифляндской Казенной Палаты о приходе и расходе ремонтной суммы отпущенной на cобор в 1845 и 1846 г.: и две чиновые книги с отчетами приходе и расходе той же cyммы отпущенной в 1847 и 1848 годах. -- 6o88. fonds l. apraksts, 376. lieta.

Ģenerālgubernatora Brauna rīkojums sakarā ar Pētera un Pāvila baznīcas būvlaukuma sagatavošanu - 2715. fonds, 1. apraksts, 336. lieta.

Lieta par Pētera un Pāvila baznīcas administratīvo pakļautību, 1827. gads - 7562. fonds, (?)apraksts, 448. lieta.

Latvijas PSR ZA Fundamentālās bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu sektors

Brotze J.Chr. Sammlung verschiedener liefländischer Monumente, Prospecte, Wappen etc. Bd.6. Rokraksts.

Latvijai PSR Kultūras ministrijas Muzeju, tēlotājas mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvaldes arhīvs

Pētera un Pāvila baznīcas ierēdnieciskās sarakstes dokumenti.

Fotoattēli un fotonegatīvi.

Latvijaa PSR Kultūras ministrijas Kultūras pieminekļu restaurēšanas projektēšanas kantoris

Fotonegatīvi.

Rīgas pilsētas Galvenās arhitektūras plānošanas pārvaldes Arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas arhīvs.

Формуляр рижской крепостию. -- Fotokopija no LCVVA oriģināla. -- 7363. fonds, 5. apraksts 111. lieta.

Летопись крепости Риги. -- Fotokopija no LCVVA oriģināla. -- 4o38. fonds, 2.apraksts, 65. lieta.

Publicētie avoti un literatūra.

Васильев Ю. М. Классицизм в архитектуре Риги. -- Рига, 1961.
Васильев Ю. М. Рига. Памятники зодчества. -- Рига, 1971.
Вера м жизнью - 1931. -
Nr. 1-8, 10.
Историко-статистическое описание церквей-приходов Рижской епархии, вып.1. -- Рига,1882.
Сборник материалов и статей по истории Прибалтийского края, т.
IV. -- Рига, 1832.
Синайский П. Исторический очерк Рижского кафедральнего
cобоpaю. -- Рига, 1910.
Рига и Рижскве взморье. Краткий путеводитель. -- Рига, 1954.
Рижский Вестник. --
1869 - 1884.
Рижские Епархиальные Ведомости. -- 1888.
Baltijas Zemkopis. - 1884. -- Nr. 45.
Baltijas Vēstnieks. - 1884. - Nr. 251.
Jauns Kalendars. E.Plates izd. -- 1890. -- 44.-51. lpp.
Ticība un dzīve. -- 1929. - Nr 12; 1930. - Nr. 1.
Vipers B. Latvija māksla baroka laikmetā. -- Rīga, 1937.
Campe P. Lexikon Liv-- und Kurlandischer Baumeister, Bauhandwerker und Baugestalter von 14oo. -- 185o. -- Bd.I., Bd. II -- Stockholm, 1951., 1957.
Gutzeit W.v. Die griechisch-katholischen Kirchen Rigas // Mitteilungen aus dem Gebiete der Geschichte Liv--, Ehst-- und Kurlands, Bd. XI, H. 2. -- Riga, 1868.
Riga und seine Bauten. -- Riga, 19o3. - S. 177. - 183


[1] Latvijas PSR Kultūras pieminekļu saraksts. – R.,1969. – 238. lpp.

[2] Turpat. – 30. lpp.

[3] Turpat. – 30. lpp.

[4] Turpat. – 238. lpp.

[5] Latvijas Valsts centrālais vēstures arhīvs (turpmāk – LCVVA)

[6] LPSR Kultūras ministrijas Muzeju, tēlotājas mākslas un pieminekļu aizsardzības pārvaldes arhīvs (turpmāk – KM MTMPAPA) 137. fonds.

[7] KM MTMPAPA, 137.fonds.

[8] Turpat.

[9] Turpat.

[10] Turpat.

[11] Turpat.

[12] Turpat.

[13] Turpat.

[14] Turpat.

[15] Turpat.

[16] Turpat.

[17] Turpat.

[18] Turpat.

[19] Turpat.

[20] Turpat.

[21] Летопись крепости Риги. – LCVVA, 4038. f., 2. apr., 65.lieta.

Формуляр рижской крепости. – LCVVA, 7363. f., 5. apr., 114. lieta u. c.

 

[22] Рижский Вестник. – 1892 – Nr. 39.

[23] Историко—статистическое описание церквей и приходов Рижской епархиию. -- Рига, 1893. -- стр. 172

[24] LCVVA, 7462. f., 1.apr., 448.lieta, 1.—2. lp.

[25] Синайский П. Исторический очерк Рижского Кафедрального Собора (turpmāk – Синайский). – Рига, 1910.

[26] Васильев. – стр. 106-119.

[27] Brotze J. Chr. Sammlung lieflaendischer Monumente, Prospecte, Wappen etc., III, 193., IV 138. un 163., VII, 131. lpp
Gutzeit W. V. Die griechisch-katholischen Kirchen Riga’s – Gr.: Mitteilungen aus dem Gebiete der Geschichte Liv--, Ehst-- und Kurland, Bd. XI. – Riga. 1868. –25.lpp.
Reinberg A. Die griechisch-ortodoxen Kirchen. – Gr.: Riga und seine Bauten. – Riga, 1903. – 180. lpp.
Синайскийю –стр. 6.
Васиьевю – стр. 105.

[28] Историко-статистическое описание церквей и приходов Рижской епархииб Вып. I. – Рига, 1893

[29] LCVVA, 2715. f., 1. apr., 336. lieta, 1.lp.

[30] Васильев. – стр. 105.

[31] Turpat. – стр. 112. – 113.

[32] Turpat. – стр. 118.

[33] LCVVA, --  6088. f., 1.apr., 147.lieta, 1. lp.

[34] Turpat. – 6088. f., 1.apr.,  332. lieta, 5. lp.

[35] Turpat. –  6088. f., 1.apr., 147. lieta, 6.lp.

[36] Turpat. --  6088. f., 1.apr., 147. lieta, 10. lp.

[37] Te der atcerēties, ka 1617.gadā draudze sastāvēja -- uzskaitīti tikai vīriešu dzimuma pārstāvji -- no 1617 karavīriem, 61 arestanta, 23 cietokšņa apkārtnes iedzīvotājiem un 3 zemniekiem. -- LCVVA. -- 7462. f., l.apr., 448.lieta, 14.1p.

[38] LCVVA. – 6088. f., 1. apr., 147. lieta, 11. un 12. lp.

[39] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 147. lieta, 57. un 58. lp.

[40] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 147. lieta, 15. un 58. lp.

[41] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 147. lieta, 59. lp.

[42] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 147. lieta, 64. lp.

[43] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 147. lieta, 69. lp.

[44] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 335. lieta, 61. lp.

[45] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 335. lieta, 68., 85., 91., 94., lp.

[46] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 147. lieta, 30. lp.

[47] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 147. lieta, 26. lp.

[48] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 147. lieta, 70., 71. lp.

[49] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 147. lieta, 82. lp.

[50] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 147. lieta, 88., 89., lp.

[51] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 147. lieta, 96. lp.

[52] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 336. lieta, 4. lp.

[53] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 338. lieta, 44. lp.

[54] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 338. lieta, 47. lp.

[55] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 340. lieta, 16. lp.

[56] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 340. lieta, 31. lp.

[57] Turpat. -- 6088. f., 1. apr., 340. lieta, 31., 86. lp.

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna