Sākums tournet@tournet.lv
Ceturtdiena, 25. februāris Alma, Annemarija
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

Sv. Pētera--Pāvila baznīca Citadelē 1918. - 1940. gados

           Edgara Dubiņa 1980. gadā veiktajā pētījumā "Pētera un Pāvila baznīca Citadelē"[1] ziņas par likumīgajiem baznīcas īpašniekiem beidzas ar lakonisku konstatējumu: „1920. gadā tā nonāca luterāņu rokās.“[2]. Rakstīt par šo tēmu detalizētāk tobrīd likās bezjēdzīgi, jo autors apzinājās, ka Rīgas igauņu Sv. Pētera-Pāvila ev. lut. draudzes pārvaldītais īpašums 1940. gadā ir nacionalizēts un celtne ar Latvijas PSR Ministru Padomes 1977. gada 17. marta lēmumu Nr. 170 iekļauta Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes Izpildu komitejas bilancē un piešķirta tās Kultūras pārvaldei Rīgas Tautas kamerkora "Ave sol" koncertzāles ierīkošanai.[3]
          Taču šobrīd, kad Rīgas dome turpina uzskatīt šo padomju varas aktu par juridiski saistošu, bet Latvijas Pareizticīgo baznīca uzsākusi tai pirms Pirmā pasaules kara piederošo īpašumu atgūšanu, aktuāls kļūst jautājums par Sv. Pētera-Pāvila baznīcas izmantošanas un uzturēšanas vēsturi no 1818. līdz 1940. gadam. Kā atceras Rīgas igauņu Pētera-Pāvila ev. lut. draudzes loceklis (kopš 1935. gada!) Elmārs Johansons (dz. 1914. gadā),"Sarkanā armija mūs 1940.gadā izsvieda no Sv. Pētera-Pāvila baznīcas ar visu fisharmoniju. Kaut gan armija šajā teritorijā bija izvietota arī neatkarīgās Latvijas valsts laikā, mūsu un Kristus ev. lut. draudze tomēr drīkstēja noturēt savus dievkalpojumus Citadeles baznīcā, un turpat atradās arī igauņu pamatskola un privātie dzīvokļi. Turpretī okupācijas karaspēks šo teritoriju civilpersonām slēdza".
          Jau 1884. gadā, kad Esplanādē uzcēla un 28. oktobrī par jauno katedrālbaznīcu iesvētīja Pestītāja Kristus dzimšanas baznīcu, Sv.Pētera-Pāvila baznīcu nodeva igauņu pareizticīgo draudzei.[4] Par igauņu kopienas straujo palielināšanos ap minēto laiku informē Igaunijas Republikas vēstniecības Rīgā mājas lapa: "Lielākā igauņu kopiena Rīgā izveidojās 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā. Uz Rīgu, kas tajā laikā bija viens no cariskās Krievijas lielākajiem rūpniecības centriem un Vidzemes guberņas, kurā ietilpa liela daļa no tagadējās Igaunijas teritorijas, administratīvais centrs, ieceļoja tekstilrūpniecības strādnieki un amatnieki, kā arī lieltirgotāji un rūpnieki. Papildus Rīgā ienāca igauņu jaunieši, kas atrada mācību iespējas vienīgajā Baltijas valstu tehniskajā augstskolā (Kaarel Eenpalu, Jüri Jaakson, Mart Raud) un Rīgas Garīgajā seminārā (starp ļoti daudziem igauņiem arī Konstantin Päts). Ja 1881. gadā Rīgā dzīvoja 1565 igauņu, tad 20. gs. sākumā viņu skaits, pēc dažādiem vērtējumiem, bija pieaudzis līdz 28 tūkstošiem."[5]
          Tātad Sv. Pētera-Pāvila baznīcas nodošanu 1881. gadā igauņu pareizticīgo draudzei sekmēja pareizticīgo skaita palielināšanās, kurā, protams, bija ieinteresēta arī cariskās Krievijas valdība.
          Pirmais pasaules karš ienesa lielas pārmaiņas visas Pareizticīgo baznīcas dzīvē. Armijas vadība lika arhibīskapam Jānim un garīdzniecībai evakuēties. 1916. gadā Rīgas eparhija un draudzes palika bez pienācīgas apkalpošanas. Evakuēts tika arī baznīcas vērtīgākais inventārs.
          Vēstures apcerējumā "Pareizticība Latvijā" kāds anonīms autors, kas sevi dēvē par "Vēsturnieks", raksta: „Kara izpostītajā zemē nīkuļoja nedaudzie palicēji. Daudz dievnamus bija sagrāvis karš, pārpalikušie bija bēdīgā stāvoklī, jo dievnamu iekārtas piederumi bija vaj nu evakuēti, vaj izlaupīti no uzbrucējiem. Torņi klusēja bez zvaniem. Tikai nedaudzās baznīcās bija mācītāji, kuriem bija jāapkalpo vairākas draudzes. Visi bīskapa palīgorgāni bija evakuēti. Garīgās preses orgāni bija likvidēti. Jau šie apstākļi kavēja bīskapa (te ir runa par Rīgas eparhijas pagaidu pārvaldnieku, bīskapu Platonu Kolbušu, pēc tautības igauni - autora piezīme) darbību. Iebrucēju - vācu okupācijas vara pret pareizticību izturējās spilgti naidīgi. Šī vara neļāva bīskapam apbraukāt draudzes. Tā neļāva bīskapam noturēt konferences. Nospiesta un kavēta tika arī garīdznieku darbība uz vietām. Dievvārdus varēja noturēt tikai ar vācu varas atļauju, pie tam bieži vien atļauja netika labprāt dota un ja deva, tad reti. Cienījamākie un košākie dievnami tika pārvērsti luterāņu dievnamos, iznīcinot tajos visu, kas varētu atgādināt to agrāko piederību pareizticīgiem. Piem., Rīgas katedrālē dārgie metāla svētbilžu stāvi tika izlauzti, svētbildes sabojātas, krucifiks izmests, uz torņiem pareizticīgo krusti tika sakropļoti, nozāģējot katram no tiem, kā sacīja vācieši: "liekos galus" un pārvēršot astoņgalīgos krustus četrgalīgos. Vairāki mācītāji tika arestēti un turēti cietumos. Pats par sevi saprotams, ka no garīdzniecības stingri pieprasīja vācu valodas prašanu. Šiem briesmu laikiem 1919. g. sākumā sekoja vēl briesmīgākie lielinieku laiki, ar tiem sekojošo badu, bada tīfu, slodzīšanu cietumos un nāves sodiem. Kā bargos vācu laikos, tā briesmīgos lielinieku laikos, b. Platons pašaizliedzīgi un drošsirdīgi uzupurējās savas eparhijas labā un pārvarēdams ārkārtējas grūtības organizēja un stiprināja ar vārdiem un darbiem mācītājus un ticīgos turēties pie ticības un par ticību. Lielinieki viņu arestēja un pēc spīdzināšanas cietumā viņu nošāva 1919. gada 14. janvārī Tērbatā. (..) Pēc b. Platona nāves Baltijas pareizticīgās draudzes palika bez virsgana"[6]
          Šīs nelielais ekskurss tā laika vēsturā, kas skatīta ar pareizticīga vēsturnieka acīm, ļauj mums saprast Rīgas igauņu konfesionālās piederības nomaiņu, par kuru Igaunijas Republikas vēstniecības Rīgā mājas lapā teikts: "Pirmā pasaules kara laikā un pēc tā ļoti daudzi igauņi atgriezās savā dzimtenē. Pēc Latvijas pirmās, 1920. gada tautas skaitīšanas datiem Latvijā dzīvoja 8700 igauņu, no viņiem vairākums pierobežā, ap Valmieru (1600 igauņu), Valkas un Alūksnes apkārtnē (4100) un Rīgā (1600). Ap divu simtu igauņu lielas kopienas dzīvoja arī ostas pilsētās Liepājā un Venstpilī. (..) Sākot no 18. gs. Rīgā darbojas igauņu luterāņu draudze un no 19. gs. igauņu pareizticīgo draudze. Pēdējā pārtrauca savu darbību 1918. gadā sakarā ar dalībnieku trūkumu. Luterāņu draudze turpināja savu darbību oficiāli pat padomju laikā."[7]
         
Un tā bez igauņu pareizticīgo draudzes palikušajā Sv. Pētera-Pāvila baznīcā 1925. gadā dievkalpojumus sāk noturēt Rīgas Pētera-Pāvila igauņu ev. lut. draudze. Pēc statistikas datiem [8] draudzes locekļu skaits svārstījās ap 650.
Draudzi kopa šādi mācītāji:

1914-1919 Teodors Talmeisters (Tallmeister, 1889- 1947), adjunkts, intr. 30.12.14;
1923-1937 Arnolds Heuslers (Heusler, 1871-?), ord. 25.3.23., emer. 1937;
1938-1940 Otomārs Pello (1912-1971);
1942-1944 Edgars Jundzis (dz. 1907-1986), apst. 1.11.42.[9]

          Ziņas par draudzes finansiālo ieguldījumu baznīcas ēkas kopšanā un uzturēšanā atrodamas tās arhīva dokumentos, kuru izpēti, cerams, veiks kāds igauņu valodu protošs vēsturnieks.
          Pilsētas attīstības departamenta arhīvā dokumenti par Pētera-Pāvila baznīcu (grupa 10., gruntsgabals 73.) nav atrodami. Tajā saglabājies vienīgi uz Rīgas Igauņu Pētera-Pāvila ev. lut. draudzei piederošā gruntsgabala esošās Igauņu pamatskolas kanalizācijas projekts no 1928. gada.[10]
          Kopš 1927. gada ar igauņu draudzei nodoto Pētera-Pāvila baznīcu lietošanā sāka dalīties Kristus ev. lut. draudze, kas sākumā bija pulcējusies Pāvila baznīcā [11]. Šī draudze strauji palielinājās: no 30 draudzes locekļiem 1926. gadā tā izauga līdz 700 draudzes locekļiem 1938. gadā.[12]
Mācītāji:

1926-1932 Augusts Grigors (1888-1932),intr.22.7.26., miris  22.7.32
1927-1932 Vilhelms Rozenieks Jr. (1899-1977)
1932-1941 vikārs Edgars Rumba no Zviedru draudzes.
1942-1946 vikārs Arturs Siļķe (1908-1965), apst. 1. 3. 42.[13]

          Kad 1940. gada 17. jūnijā neatkarīgās Latvijas valsts teritoriju okupēja Sarkanā armija un Citadelē izvietoja tās karaspēka daļas, baznīca Rīgas igauņu Pētera-Pāvila ev. lut draudzei tika atņemta. Armijas vajadzībām atsavināja arī Igauņu pamatskolas ēku un civiliedzīvotājus izlika no Citadeles teritorijā esošajiem dzīvokļiem.
          Ja Rīgas Sv. Pētera-Pāvila igauņu ev. lut. draudze patvērumu sākumā atrada Reformātu baznīcā un šobrīd savus dievkalpojumus notur Sv. Jāņa baznīcas sakristejā, tad Kristus draudze Latvijas otrreizējās okupācijas laikā pēc mācītāja Artura Siļķes apcietināšanas 1946. gadā savu darbību izbeidza.[14]
          Par turpmāko Sv. Pētera-Pāvila baznīcas izmantošanas vēsturi skat. - Dubiņš E. Pētera un Pāvila baznīca Citadelē: Vēsturiskās izpētes materiāli. - Riga: LPSR KM KPRPK, 1980. (Mašīnraksts VKPAI Pieminekļu dokumentācijas centrā)

[1] Dubiņš E. Pētera un Pāvila baznīca Citadelē: Vēsturiskās izpētes materiāli. - Riga: LPSR KM KPRPK, 1980. (Mašīnraksts VKPAI Pieminekļu dokumentācijas centrā)
[2] Turpat.

[3] Turpat.

[4] Turpat.

[5]Igauņi Latvijā. - 
 http://www.estemb.lv/lang_9/rub_1374/rub2_1381

[6] Vēsturnieks. Pareizticība Latvijā: Vēstures apcerējumi. -- Ticība un Dzīve. -- 1931. -- Nr.5. -- 74. lpp.

[7]Igauņi Latvijā. - 
 http://www.estemb.lv/lang_9/rub_1374/rub2_1381

[8] Baznīcas kalendārs. -- 1927 - 1940. 

[9] Ķiploks E. Dzimtenes draudzes un baznīcas: Ev.-lut. baznīcas draudzes Latvijā. -- B.v. --1987. -- 64. lpp.

[10] Pilsētas attīstības departamenta arhīvs. --1114. lieta.

[11] Ķiploks E. Dzimtenes draudzes un baznīcas: Ev.-lut. baznīcas draudzes Latvijā. -- B.v. --1987. -- 46. lpp.

[12] Baznīcas kalendārs. -- 1940.

[13] Ķiploks E. Dzimtenes draudzes un baznīcas: Ev.-lut. baznīcas draudzes Latvijā. -- B.v. --1987. -- 46. lpp.

[14] Turpat.

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna