Sākums tournet@tournet.lv
Ceturtdiena, 30. jūnijs Tālivaldis, Mareks
 Ceļojumu mērķi
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

Attēli | Apraksti

Takhakarju sanatorija

Dzīves pēdējais cēliens*

          1907. gada beigās R. Blaumanis apņemas strādāt Rīgas Latviešu teātrī par dramaturgu. Šos rakstnieka nodomus izjauc sliktā veselība. Oktobrī viņš strādā Rīgā, laikraksta «Latvija» redakcijā, bet 1908. g. sākumā atkal sasirgst. Rakstniekam vajadzīga atpūta un laba kopšana. To viņš vēlas atrast laukos - mātes sirsnīgajā gādībā. Blaumanis brauc uz Ērgļiem, bet ceļā saaukstējas vēl vairāk un saslimst ar ilgstošu pleirītu, kam seko tuberkuloze. Māte kopj rakstnieku ar lielu rūpību, taču Braku mājās nav tādu apstākļu, kas nepieciešami diloņa slimnieka ārstēšanai. Rakstnieka spēki ir izsmelti.
         1908. gada pavasarī vēstulē draugam Jānim Grestem slimais rakstnieks sūdzas: «Man grūti... palīdzat man . . . Te Brakos ar mani ir beigas!»
         Pirmo reizi savā mūžā Rūdolfs Blaumanis sajūt, ka ir nopietni slims un nepieciešama attiecīga ārstēšanās, bet sanatorijai vajadzīgo līdzekļu viņam nav. Rakstnieks domā izdot kopotos rakstus un par to saņemt kādu mazumiņu, taču arī šīs cerības nepiepildās.
         Beidzot talkā nāk Blaumaņa tuvākie draugi un viņa darbu cienītāji, kas savāc ārstēšanai nepieciešamos līdzekļus.
1908. gada jūnijā Rūdolfs Blaumanis pēdējo reizi atvadās no Braku mājām. Mājas ļaudis un draugi nones krēslā sēdošo slimnieku no Braku kalna lejā līdz avotiņam pļavas malā, tad pāri pļavai līdz lielceļam, kur viņus gaida pajūgs. Sākas ceļojums - vispirms uz Kokneses staciju, tad uz Rīgu.

Tālu ceļu
Gribas vēl iet;
Smejos par to,
Ka saule riet.

         Seko ļoti grūts brauciens no Rīgas uz Pēterburgu, tad uz sanatoriju Somijā. Par tālāko gādā gleznotāja J. Rozentāla dzīves biedre: sirsnīga uzņemšana, laba kopšana, ārstēšana.
          «Sanatorija ir visapkārt apņemta no priežu meža. Dienas pusē ir redzams Saima ezers, kas pienāk diezgan tuvu. Kad manas balkona durvis stāv vaļā - un tās stāv pastāvīgi vaļā, - tad es ir no gultas varu redzēt ezeru vizam. Meža priekšā, netālu no mājas, stāv atsevišķi divi koki: priede un bērzs. Bērzs arvien palokās pret priedi kā mīlīgs latvju jauneklis, bet priede izturas auksti, kā somu jaunava ... Par veselību - ko lai saku? Iet sīciņiem solīšiem uz labo pusi. Cerēsim, redzēsim tālāk!» R. Blaumanis raksta Kārlim Štrālam.
          Dzīve sanatorija uzlabo Blaumaņa slikto veselības stāvokli: krīt temperatūra, rakstnieks atspirgst tik tālu, ka šo to ari uzraksta un sūta uz dzimteni laikraksta «Latvija» redakcijai: «Man patiktos, ka joks - ja to nodrukā - paliek bez paraksta . .. Visi zina, ka es nopietni slims - un te es nodarbojos ar blēņām!»
          Tomēr cerība uz izveseļošanos nepiepildās. Pēc trīs mēnešu uzturēšanās sanatorijā 1908. gada 4. septembri R. Blaumanis mirst.
          Rakstnieka mirstīgās atliekas atved dzimtenē un apglabā Ērgļu kapsētā Ogres upes krastā.

* [Kagaine E.] Rūdolfa Blaumaņa dzīves un darba vietas. - R., 1962.

 

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli
 Apkārtnes mācība
 Dzimtenes mācība
 Mākslas vēsture
 Dzīves/darba vietas


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna