Valka

          Jau 1915. gada vasaras sākumā Skrīveros bij stipri jūtama frontes tuvošanās. Manā mājā iemitinājās lielāka kazaku vienība, dārzā novietojot zirgus un vezumus, bet mūs pašus iespieda kaut kādā kaktā. Dzīves te vairs nebij, par literāru darbību nevarēja vairs ne domāt. Tāpēc sakravājām dažos saiņos un kastēs kas nu gadījās pie rokas un aizbraucām uz Valku. Tur klavieru meistara Zommera atraitnes mājā pie Rīgas ceļa laimējās atrast citu bēgļu neaizņemtu dzīvokli.
          Sieva ar dēlu Valkā nodzīvoja līdz 1917. gadam, man pašam te iznāca uzturēties ar lielākiem pārtraukumiem. Tāpēc pie sava rakstāmgalda Valkā maz tiku strādājis.

Andrejs Upīts [1]