Sākums tournet@tournet.lv
Otrdiena, 18. decembris Kristaps, Kristofers, Krists, Klinta
 Ceļojumu mērķi
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

Baku

          Kad vācieši okupēja Kurzemi un tuvojās Daugavai, aizbraucu uz Valku pie savas ģimenes. Pēc neilga laika, atstājis sievu un dēlu izredzēs uz vietējās bēgļu komitejas pabalstu, devos uz Baku pie E. Birznieka-Upīša, cerēdams atrast tur kādu darbu un peļņu. Iebraucis 1915. gada jūlijā Baku, caur naftas smaržojošo Balto un Melno pilsētiņu kājām devos jūras likumam puslokā apkārt uz Zihu, kur dzīvoja Birznieks. Tur man klājās ļoti labi, bet tuksnešainā apkārtne slāpēja nost. Es nevarēju  dzīvot  bez  zāles  zaļuma  un  koku  kupluma.   Septembrī braucu  atpakaļ  uz   Valku.

Andrejs Upīts [1]

          Valkā ilgi palikt nevarēju. Naudas mums bij seši vai septiņi simti — tiem drīz bij paredzams gals. Atstāju sievu un dēlu izredzēs uz vietējās bēgļu komitejas pabalstu, bet pats devos ceļā uz Baku pie Birznieka-Upīša, cerēdams atrast tur kādu darbu un pelņu. Tas bij mans pirmais garākais ceļojums un aiz neparašanas un rūpēm par palicējiem sirds smaga. (Šīs sajūtas un ceļojuma pirmos iespaidus esmu atzīmējis nepabeigtās «ceļa piezīmēs» «Pa skrejošu logu».) Pa vagona logu vērojamie Krievijas klajumi no sākuma likās nepievilcīgi un drūmi. Bet pamazām atvērās arī viņu apslēptais skumjais skaistums un lieliskums un tā pa daļai aizmirsās paša nedienas. Valdaju kalnāja krāšņums būtu varējis uz acumirkli pavisam aizgrābt, ja nelaimes trenkto cilvēku pārpilnajā trešās klases vagonā jele ilgāku brīdi būtu iespējams nodoties netraucētam vērojumam. (Ceļa piedzīvojumi skicēti romānā «Pērkona pievārtē».) No Bologojas pa Nikolaja dzelzceļu iebraucu Maskavā, kur Ulanu šķērsielā uz pāri dienām apmelos pie Antona Birkerta. Maskava man, ceļā nomocītam un nogurušam, pirmo reizi neizlikās diezcik pievilcīga. Tikai Kremli un tā apkārtni apstaigādams, sāku samanīt to teiksmaino dvesmu, kura plūda pār šo Krievijas «māmuļu». Tad ceļoju tālāk. Caur Voroņežu, Kozlovu, Novočerkasku, Rostovu un Petrovsku. Jo tālāk uz dienvidiem, jo vagonā palika karstāk un slāpējošāk. Manas zemnieka drēbes un biezā platmale nepavisam nelikās piemērotas šejienes gaisam. Bet tas nu nebij nekāds liels traucējums visādu karstumu un aukstumu pārcietušai ādai. Te bij arī par ko paciest. Pirmie vīna dārzi Novočerkaskas tuvumā, Donas krīta krasti, kazaku stepes ar kukurūzas, kviešu un saulpuķu laukiem, vēlāk Kaukāza robainās nogāzes ar Kazbeka balto galotni tāles dūmakā, kalnieši jērādas cepurēs gar dzelzceļa malām — te bij kur ielūkoties un aizmirsties. Puškina un Ļermontova dzeja likās šalkojam pār šiem kailajiem kalniem, un Terekas seklajām krācēm. Tomēr jāatzīstas, ka stepju plašums nebij tik plašs un Kaukāza lieliskums tik lielisks, kā agrāk iedomā iztēlotais. Vispārīm, šajā pirmajā ceļojumā man diezgan nepatīkamā kārtā bij jāpieredz, ka svešā daba un pasaule īstenībā nebūt nav tik spilgta un brīnišķa kā pirms tam iedomā. No tā laika es esmu pārliecināts, ka pārspilgtais, brīnišķais un neaptveramais mīt tikai fantāzijā, īstenības pasaule ir samērā mērenāka un pelēkāka. Un kas mūs no tālienes aizgrābj ar savu varenumu, tas, tuvāk pieejot, izrādās daudz vienkāršāks un ikdienišķāks. Tas tā garāmejot tiem mūsu ceļotājiem, kuri tur par savu pienākumu svešās zemēs peldēt vienā sajūsmā un zilos brīnumos.
          Aiz kāda pārpratuma Birznieku, kuram pēc norunas telegrafēju no Rostovas, Baku vokzalē nesastapu. Tā kā bij jau vēla nakts, tad līdz rītam paliku turpat. Jau te dabūju iepazīt maisīto naftas pilsētas publiku, kura tik labi iederas šajās līkumotajās, kalnaini-gravainās ieliņās ar eiropiski-austrumniecisiku namu jucekli gar malām. Otrā dienā caur naftas smaršojošo Balto un Melno pilsētiņu kājām devos jūras līkumam puslokā apkārt uz Zichu. Ceļā piedzīvoju nejauku smilkšu puteni, tā ka nonācu tur visai nepievilcīgā izskatā.
          Pie Birznieka man klājās ļoti labi. No sākuma peldējos Kaspijā, iziklejojos pa kalniem, tad, kādā augstākā galotnē nosēdies, stundām ilgi vēroju lielisko panorāmu ar dzidrizaļgano jūras līci vidū, pilsētu un viņas atzarēm gar nokrasta pusloku un naftas torņu puduriem dūmakotā klajuma attālē. Austrumu saule tūliņ sagrāba mani svelmainiem pirkstiem un nedaudz dienās nocepināja gluži brūnu — neskatoties uz to, ka mugurā man bij Birznieka vieglais uzvalks un pār galvu paša līdzatvestais melnais lietus sargs. Vakaros likāmies gulēt uz vaļējas verandas un līdz vēlai naktij runājām par Latvijas rakstniecību un avīžniecību, kura mums abiem bij tik tuva. Kādas, reizes biju arī pāri Baku latviešu biedrībā un pie dažiem jaunajiem paziņām. Tie visi izrādījās par sirsnīgiem "tautiešiem un visādi gribēja man izpalīdzēt. Bez šaubām, man būtu izdevies dabūt tur darbu, bet galvā1 jau bij citas domas. Tuksnešainā apkārtne slāpēja mani nost. Nevarēju dzīvot bez zāles zaļuma un koku kupluma. Bez tam nomāca arī rūpes par1 slimojošiem piederīgiem un gribējās būt dzimtenei tuvāk.

Andrejs Upīts [2]

          1915. gada vasarā Andrejs Upīts man atrakstīja no Valkas, vai nevarot pie mums Baku dabūt kādu darbu. Atbildēju, lai brauc vien šurp, ka darbs būs. Norunājām, ka viņš no Rostovas telegrafēs, lai varētu būt stacijā pretī. Bet telegramma bija izčibējusi, tādēļ neierados viņu sagaidīt. Iebraucis vakarā, viņš nakti bija pavadījis turpat stacijas uzgaidāmajās telpās un otrā rītā kājām devās pie mums.
         
Mums tur Baku katru mēnesi reizi uz pāris dienām uznāca stiprs ziemeļu vējš, kas grieza gaisā putekļus un svieda sejā asas smiltis. Tādā nordā arī Andrejam Upītim bija gadījies iebraukt, tā ka pirmais iespaids viņam laikam bija ļoti nepatīkams. Ieradās viņš no rīta noputējis un nosvīdis, jo, par spīti stiprajam vējam, karstums tomēr nemazinājās. Varēju viņu tikai mierināt, ka jau pret vakaru nords mitēsies.
         
Pēc nomazgāšanās un neilgas atpūtas sākām spriest par literatūru un nākotnes izredzēm. Vakarā nords bija pilnīgi apstājies; nakti pava­dījām turpat verandā pie vaļējiem logiem. Otrā rītā nogājām piestātnē un pamatīgi izpeldējāmies. Andrejs Upīts pārmainīja savu silto apģērbu pret manu vieglo audekla uzvalku.
         
«Nu esmu pavisam cits vīrs,» viņš apmierināts noteica.
         
Paņēmis savu melno lietussargu, viņš katru rītu pēc peldēšanās gāja augšā kalnos pastaigāties, nosēdās tur uz klintsbluķa un stundām ilgi nolūkojās pāri zaļajam jūras līcim uz Bibi-Ejbatas naftas torņiem, uz kailo, klinšaino Nargenu salu, uz Melnās pilsētas fabriku dūmiem. Rei­zēm viņš tur kalnā rakstīja arī savu romānu «Renegāti». Tomēr gal­venā rakstīšana norisinājās verandā starp Ķīnas rožu kokiem, iestā­dītiem mucās. Tie mums te bija vienīgie zaļumi.
         
Mums kā jau parasti bija vienmēr daudz ciemiņu, gan emigranti, gan pastāvīgie šejienes iedzīvotāji. Kad bija dabūjuši zināt par An­dreja Upīša atbraukšanu, tad bieži ieradās vēl vairāki ciemos. Pēc ko­pīgajām pusdienām ciemiņi vēl tērzēja verandā pie galda, bet Andrejs
          Upīts nešķieda velti laiku, paņēma zīmuli, papīru un savu dēlīti, uz kura parasti rakstīja, aizgāja starp rožu mucām, iesēdās izlaižamajā krēslā, aizkūpināja papirosu un strādājot mūs nemaz neievēroja. Es pastāvīgi Andreju Upīti apbrīnoju un apskaudu, ka viņš tādā burzmā varēja koncentrēties un rakstīt.
           Dažas reizes aizbraucām uz Baku Latviešu biedrību vai nu kādos izrīkojumos, vai priekšlasījumos. Satiksme mums bija visai ērta: auto­mobilis un divi pašu firmas barkasi vairākas reizes dienā. Paziņas pie­dāvāja Andrejam Upītim vietas kantoros, bet viņš visu laiku vilcinājās: nevarot iztikt bez kokiem, bez zaļumiem, smokot vai nost. Tādēļ viņš jau septembrī brauca atpakaļ. Aizvadījām viņu uz kuģu piestātni, un viņš  ar savu  aizsākto  romānu  aizbrauca  caur Astrahaņu  uz  Volgu...

Ernests Birznieks-Upītis

 

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli
 Apkārtnes mācība
 Dzimtenes mācība
 Mākslas vēsture
 Dzīves/darba vietas


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna
Jūs esat apmeklētājs