Sākums tournet@tournet.lv
Otrdiena, 18. decembris Kristaps, Kristofers, Krists, Klinta
 Ceļojumu mērķi
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

Rēzekne

          1919. gada 22. maija pēcpusdienā, kad Pārdaugavā jau trakoja fon der Golca landesvēristu ordas, atstāju Rīgu un kājām devos uz Ropažiem. No turienes ar vilcienu aizbraucu uz Rēzekni, bet pēc dažām dienām uz Veļikije Lukiem un tad tālāk uz Maskavu un Kijevu. Rēzeknē atkal atgriezos septembra pirmajās dienās un nodzīvoju te līdz 1920. gada janvāra sākumam. Kopā ar E. Efertu-Kluso, S. Berģi, I. Zeberiņu un vēl citiem apmēram četrus mēnešus mitinājos Mazajā Nikolaja ielā 12, kādā pamestā mājā. Savā ziņā tā bij pārvērsta par partijas un padomju darbinieku kopmītni, kur man ierādīja atsevišķu istabiņu. Tāpēc arī varēju netraucēti un ražīgi strādāt literāro darbu. Te, Rēzeknē, radušies daudzi mani raksti latviešu padomju avīzēs un žurnālos, kas iznāca vai nu Veļikije Lukos, vai arī Maskavā («Strēlnieks», «Latvijas Komūnas Strēlnieks», «Cīņas Biedrs»), Te sastādīju «Padomju Latvijas kalendāru 1920. gadam», te sarakstīta arī daļa manas grāmatas «Proletāriskā māksla».
         
Mana pilnīgi aizmirstā mitekļa adresi noskaidrot talkā nāca Rēzeknes 1. vidusskolas jaunie novadpētnieki. Viņu nopelns arī nopostītās mājas «rekonstruēšana» — īstenībai tuva zīmējuma iegūšana.

Andrejs Upīts [1]

           Kad Rīga steigšus vien bija jāatstāj un jādodas uz Rēzekni, izrā­dījās, ka esmu iekļuvis tādā kā kopmītnē Mazā Nikolaja ielā. Tur dzī­voja Andrejs Upīts, bez tam partijas darbinieks Sīmanis Berģis ar savu sievu, Ernests Eferts, divi Rozes — Līgotņu Jēkaba dēls un meita, kas sen bija aizgājuši no vecākiem un kalpoja padomēm, — un šo rin­diņu rakstītājs. Bija arī vēl citi, kuru vārdus neatceros.
          
Tikai Upītim bija pašam sava istaba, turpretī Sīmaņa Berga istabā biju novietots arī es — klišeju griezējs (toreiz strādāju T. Draudiņa vadītajos preses izdevumos). Bet Eferts mitinājās, kā pagadījās, — pat nostiepās uz siltas plīts. Eferts bija askētiski vienkāršs, trūcīgi ģērbies. Kad apgādājām viņam cimdus, ar ko iet uz militārajām mācībām, viņš tos atdeva citiem. Pēc «tautas ķēķa», kā mēs to saucām, izsniegtās zupas ar spaini gājām katrs savu reizi. Tikai, kam gadījās nopirkt speķi, tie cepa atsevišķi.
 
      Upīša darba spējas varēja apbrīnot: rītos, lai cik agri cēlos, viņš jau sēdēja pie galda un rakstīja. Vakarā istaba bija tīri zila, jo rakst­nieks nepārtraukti smēķēja. Tikai bezdarbībā viņu nekad neredzēja.

Indriķis Zeberiņš

 

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli
 Apkārtnes mācība
 Dzimtenes mācība
 Mākslas vēsture
 Dzīves/darba vietas


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna
Jūs esat apmeklētājs