Sākums tournet@tournet.lv
Svētdiena, 3. jūlijs Benita, Everita, Verita
 Ceļojumu mērķi
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

Kstiņina

           Lielā Tēvijas kara laikā uzturējos Kstiņinā — nelielā vasarnīcu ciematā, kilometrus divdesmit no Kirovas. Trijatā ar mazdēlu (dēls latviešu strēlnieku divīzijā cīnījās pret fašistiem) mēs apdzīvojām mazu, no baļķiem celtu un dēļiem apjumtu namiņu. No lielākiem darbiem tajā uzrakstīju traģēdiju «Spartaks». Nelaimīgā kārtā šī mājiņa nodega 1943. gada 11. maijā. Sadega visa mūsu iedzīve un dokumenti, tāpat līdz kādai septītai vai pat desmitai loksnei uzrakstītais romāns «Zaļā zeme». Bez pajumtes nepalikām: jau otrā rītā bijām pārvietoti desmit soļus tālāk citā mājiņā, ko tik skaisti piemin Sudrabkalns savās mūsu literatūrā zalgojošās atceru ainās. Šo otro namiņu kā F. Roždārza gleznas reprodukciju jūs redzat attēlā. Ja gluži nemaldos, jau 1943. gada 13. maijā es, zobus sakodis, te atsāku sava uguns iznīcinātā manuskripta restaurāciju. Sājā namiņā romāns pabeigts un rokraksts ceļa somā atvests uz Rīgu.

Andrejs Upīts

          Ar Andreju Upīti man izdevās vienu laiku dzīvot kopā Lielā Tēvi­jas kara gados — no 1941. gada novembra līdz 1943. gada vasarai. Kad ierados Kstiņinā,  Upīts jau bija tur.         
         
Kas bija Kstiņinā? Agrāk tur bija bijušas apgabala izpildu komitejas vasarnīcas. Visapkārt augsta dēļu sēta. Sargam Jegoram bija zirgs, ko iz­mantojām produktu pievešanai, malkas piegādei un vēlāk arī zemes ap­strādāšanai. Gar vienu pusi tecēja upe, kur slūžas pacēla līmeni stipri augstāk, tā ka varēja braukt ar laivu. Kilometrus trīs tālāk atradās kāda sādža — Golodņica, vēl tālāk — otra sādža.
         
Maizes mums bija pietiekoši, tāpēc dzīvi noritēja maiņas tirdzniecība. Varēja dabūt medu, olas, dažam bija pat govs. Kirhenšteins nākamajā pavasarī atsūtīja dažādas dārzāju sēklas, paši iemainījām pret maizi kartupeļus. Iztikt varēja gluži labi.
         
Upīts dzīvoja vienstāva mājiņā, kurai bija trīs istabas, virtuve, pielie­kamais. Eka bija guļbūve uz paliktņiem, bet pamatu nemaz nebija, un vējš staigāja iekšā un ārā; rakstniekam ziemās klājās pagrūti. Iekšsienas nebija apmestas. Rakstnieka darbistabas logs atradās nelielo kāp­nīšu   galā.
         
Cik vien atceros, Upīts sēdēja un rakstīja. Vai nu tieši piecos no rīta, to nemāku sacīt, jo, kad uzcēlos, rakstnieks jau strādāja. Elektrības mums nebija, tāpēc izlīdzējāmies ar petrolejas lampām.
         
Biju ārste šajā kolektīvā. Kā ārstei ar Upīti man iznākušas darīšanas tikai divas reizes. Vienu reizi viņš bija saaukstējies un temperatūra sa­cēlās līdz 38°. Iedevu viņam krietnu porciju askorbīnskābes un noteicu palikt gultā. Bet kas to deva: otrās dienas rītā sastapu viņu atkal pie galda ar papirosu rokā. Slimība bija pārgājusi. Atļāvos aizrādīt rakstnie­kam, ka viņa dzīves veids galīgi aplams — kā cēlies, tā pie galda un ar papirosu rokā! Olga vēl bārās, ka bikses viņam vienos caurumos, ne­spējot vien salāpīt, jo mahorkai tā īpašība, ka tā deg sprakšķēdama. Vēl pāris reižu aizgāju, lai pārliecinātos, ka rakstnieks pilnīgi izveseļojies. Ieteicu Upītim nelielas pastaigas svaigā gaisā — vismaz pāris stundu dienā. Upīts atbildēja, ka to viņš neprotot, ja ejot uz mežu, tad ar kon­krētu uzdevumu: pēc malkas, pēc klūdziņām kurvju pīšanai, sēņot un ogot.
         
Otrā reize bija tā, kad Olga mani pamodināja naktī: diez kas nu tur esot, Andrejam augsta temperatūra, un viņš nemitīgi vaidot... Bet arī šoreiz nekas nopietns nebija, Olgai atlika tikai nopūsties: «Es taču teicu, ka nevajadzēja trešo bļodiņu klimpu zupas ēst!»
          R
eiz ieteicos: «Rakstniek, jums tak īsta barona gaita!» Bet viņš to izskaidroja šādi: «Man jau tā mugura stīva.»
          J
āpastāsta arī par kādu satraucošu notikumu. 1943. gada maijā bija vairākas nedēļas pieturējies sauss, karsts laiks. Pēkšņi māja bija vienās liesmās, un nekas tur nebija glābjams. Rakstnieks īsi pirms ugunsgrēka bija izgājis paskaldīt malku virtuvei. Tāpēc viņš bija vienā kreklā, ista­bas kurpēm kājās. Izskrēja no mājas, nekā līdzi nepaķerdama, viņa dzī­vesbiedre. Dzirdēju tādas runas, ka bērni rotaļājoties māju esot node­dzinājuši. Rakstnieks gan izplatīja versiju, ka uguns cēlusies no brillēm, kas gan nav domājams.
         
Pēc ugunsgrēka mēs skatījāmies kvēlojošo pelnu kaudzē. Upīts stā­vēja klusēdams, Olga raudāja. Kad es jautāju, ko viņš visvairāk nožēlo, viņš atbildēja: «Tur palika mans romāns «Zaļā zeme»,» — bet viņa: tur sadeguši visi ģimenes albumi, kurus paspējusi paņemt no Rīgas līdzi, visa viņas dzīve ...
         
Drīz pēc tam Upītim vajadzēja doties uz Maskavu, jo viņam bija pie­šķirts Darba Sarkanā Karoga ordenis. Rūpes bija, kā rakstnieku apģērbt. Viens deva svārkus, otrs — cepuri. No Maskavas viņš, protams, atbrauca labi apgādāts un varēja sākt iedzīvi no gala. Gadījās brīva mājiņa, gluži līdzīga nodegušajai, tā viņš varēja atsākt savu romānu un novest to līdz galam. Vēlāk viņš man teica, ka romānā «Zaļā zeme» ir tie paši noti­kumi, tās pašas personas, bet romāns iznācis pilnīgi citāds.
         
Tiku lasījusi rokrakstā traģēdiju «Spartaks». Mani pārsteidza tas, ka te nebija neviena labojuma, un es jautāju, kad tad viņš paguvis pār­rakstīt. Viņš atbildēja, ka tas nav pārrakstījums, bet pirmraksts. Tad viņš vēl sacīja: «Nu, tā rakstīšana tādam kā es nesagādā daudz grūtību. Viss, ko es izlieku uz papīra, jau ir izdomāts.»

Eiženija Plandere

          Tad sākās karš. Latviešu rakstnieki evakuēdamies bija izklīduši kur nu kurais. Augusta beigās no Čuvašijas nokļuvu Kirovā un tur uzzināju, ka Andrejs Upīts ar ģimeni apmeties Kstiņinā.
       1941. gada Vecgada vakarā Kstiņinā tika rīkota Jaungada sagaidīšana. No Kirovas uz turieni brauca lielāka grupa mūsu valdības un partijas darbinieku. Paņēma līdzi arī mani. Vakara dvēsele bija profesors Kirhenšteins.Viņš organizēja sensenās rotaļas «Viens zemnieks brauc uz mežu», «Ādamam bij septiņ' dēl'» un citas. Upīts gan lēkāšanā nepiedalījās, risināja nopietnas sarunas.
       1942. gadā Kirovā sāka iznākt «Cīņa». Upīša devums tajā jau ir novērtēts. Pēc kāda laika «Cīņa» pievienoja sev literāro pielikumu, un tā rediģēšanu uzticēja Andrejam Upītim. Viņš bija noteicējs, ko likt, ko ne šajā pielikumā. Visus literāros darbus vispirms aizveda uz Kstiņinu Upītim, un tikai pēc tam tos varēja iespiest. Upīts bija sabiedriskais redaktors, es kā literārā līdzstrādniece — izpildītāja. Sapratāmies labi, tikai vienreiz gan saņēmu no Upīša bargu rājienu. Gadījās tā, ka pielikumam no Kstiņinas atsūtīto materiālu nepietika. Ko darīt? Baltu vietu atstāt nevar, uz Kstiņinu neviens nebrauc, materiāli steidzoši jānodod tipogrāfijā. Sameklēju starp iesūtītajiem rakstiem frontinieka Zurgina dzejoli, kas tieši atbilda trūkstošo rindu skaitam, un tas parādījās pielikumā. Par šo patvaļību saņēmu no Andreja Upīša bargu aizrādījumu, lai reiz par visām reizēm ievērojot, ka bez viņa ziņas neko pielikumā nedrīkstot iespiest. Man atlika tikai paskaidrot un atvainoties.
       Kstiņinā pie Upīša reiz notika arī latviešu rakstnieku apspriede, uz kuru sabrauca arī Maskavā dzīvojošie un frontinieki. Runas un spriedumi droši vien ir kaut kur fiksēti, tāpēc nemocīšu savu atmiņu. Jānim Niedrem bija paradums, pieminot Andreja Upīša vārdu, likt priekšā «sirmais rakstnieks». Upīts ironiski pukojās: «Ko tas Niedre mūžīgi skandina — sirmais rakstnieks, sirmais rakstnieks! Tas skan tā, it kā teiktu — veci, ko tu vēl maisies pa pasauli, tev laiks līst zārkā.» Jāpiezīmē, ka Upīts nebūt nebija izteikti  sirms.
       Reiz kopā ar Andreju Upīti braucu no Kirovas uz Maskavu, uz latviešu rakstnieku sanāksmi vai plēnumu, kā nu to sauca. Upīts bija ļoti džentlmenisks, dalījās ar mani savā ceļa maizē, redzēdams, ka man tā trūcīgāka. Vakarā piedāvāja man gulēšanai apakšējo plauktu, pats uzrausdamies augšējā (to viņš jokodamies atgādināja manā četrdesmit gadu jubilejā 1945. gadā). Maskavā mēs metro labirintos apmaldījāmies, par ko man bija kauns un mocīja pašpārmetumi, jo es taču biju vairākkārt bijusi Maskavā, tātad ceļvedis.
         
Mēs, visi latviešu rakstnieki, smagi pārdzīvojām Andreja Upīša nelaimi, kad Kstiņinā nodega mājiņa, kurā viņš dzīvoja. Jau trešo reizi Upīts zaudēja savu bibliotēku. Niedre man bija uzdāvinājis Alekseja Tolstoja grāmatu «Sāpju ceļi». Nosūtīju to Upītim kā jaunās bibliotēkas pamatakmeni un pieliku vēl klāt tirgū nopirkto tabakas paku, jo Upīts tolaik dikti smēķēja.
      1943. gada beigās, braucot uz Kumjonu bērnu namu, pa ceļam iegriezāmies arī Kstiņinā. Iegāju arī Upīša mājā. Atvēru durvis uz rakstniekā istabu. Pirmajā brīdī samuisu: šaurā istaba pilna zilu dūmu, un kaut kui pašā galā pret logu tikko samanāms rakstnieka siluets. Sarunas laikā novēroju, ka Upīts, vēl nenobeidzis smēķēt papirosu, ņem jaunu un, sērkociņus taupīdams, piesmēķē no iepriekšējā. Upīts bija jau tuvu beigārr pavirzījis «Zaļās zemes» manuskriptu. Viņš stāstīja, ka atjaunotā daļe nepavisam nelīdzinoties iepriekšējam variantam, viņš it kā rakstījis pavisam jaunu romānu.
      «Cīņas» literārajā pielikumā parādījās pāris «Zaļās zemes» nodaļu. Tās mūs ļoti ieinteresēja un iepriecināja kā meistariski uzrakstītas. Kad uzzinājām, ka romāns pabeigts, mana svainiene (tagad tulkotāja Anna Ozola-Sakse), kas brīvprātīgi strādāja mūsu valdības pārstāvniecībā par mašīnrakstītāju, mudināja mani aiziet uz Kstiņinu pie Upīša un viņas vārdā piedāvāt romāna pārrakstīšanu. Paņēmu līdzi tukšu portfeli ur pavasara šķīdonī nosoļoju tos divdesmit kilometrus. Upīts piekrita un vēl pateica, ka nevienam citam viņš savu manuskriptu nebūtu uzticējis Nakti pārgulēju Upīšu mājā un nākamās dienas rīta pusē devos atpakaļ uz Kirovu.
       Apzinājos, cik lielu atbildību esmu uzņēmusies. Piebāztais portfelis bija smags, nesu to, rokturi cieši iežņaugusi saujā, baidīdamās, ka tikai kāds neiedomājas to piepildītu ar maizi un neizrauj man no rokām. Laimīgi aiznesu līdz Kirovai.
       Interesants tāds sīkums: pārrakstot svainiene bija pamanījusi, ka autors dažā vietā pārrakstījies — sajaucis radurakstus. Kad Upīts ieradās pēc manuskripta, viņa norādīja uz šīm vietām. Upīts ļoti pateicās un izlaboja.
       Reiz izteicu apbrīnu, kā Upīts var rakstīt bez svītrojumiem, bez labojumiem. Viņš atbildēja, ka tas, kas runājot par vārda mokām, neesot nekāds rakstnieks. Turpretim daudzrakstītājus bez mākslas seguma viņš bargi nosodīja. Atceros, ka Kirovā ieradās Kārlis Fimbers, kas vieni, mēnesi bija nogulējis slimnīcā ar dizentēriju un pa šo īso laiku uzrakstījis romānu, lugu un vairākus stāstus. Tie bija zemā līmenī. Upīts palasījis teica: «Ne tikai Fimbers pats, viņam arī rakstāmspalva ir slimojusi ar dizentēriju. Kad aizbrauksim atpakaļ uz Latviju, viņam jādod tik daudz darba, lai nedabūtu rakstīt.»
       Kara gados Upīts ļoti daudz strādāja, izmantojot labvēlīgos apstākļus kādi viņam bija sagādāti Kstiņinā. Bet ne jau tikai tad — visu mūži viņš ir strādājis tik daudz, kā reti kāds to spēj.

Anna Sakse

       Tēvijas kara laiku Andrejs Upīts pavada viesmīlīgās krievu tautas vidū. Te mazā namiņā rodas stāsti, dzejoļi, raksti, kuros lielais rakstnieks aicina latviešu darba tautu cīņā ar vācu fašistiskajiem iebrucējiem, te rodas arī slavenais romāns «Zaļā zeme».
       Katru rītu Upīts sēstas pie galda un strādā visu dienu. Darba galds ir pie loga. Rakstnieka lampas iedegšanās ir kā pulkstenis, kas pauž noteikto laiku pārējiem Kstiņinas iedzīvotājiem.
       Lai darba istabā būtu silti, sirmais rakstnieks pats nes mājās malku no meža, sazāģē un sacērt, tas tā — «kaulu izlocīšanai». Kad istaba labi un rūpīgi sakurināta, tad pie griestiem ir 35° virs 0, tā ap jostas vietu 20°, bet kājām vēsi — asais ziemeļu vējš izpūš grīdu, jo tā pacelta krietni virs zemes uz baļķiem.
       Šī slavenā Kstiņinas mājiņa tagad ir redzama arī Rīgā, rakstnieka darba istabā pie sienas, jo to savā laikā nogleznojis Fricis Roždārzs. Priekšplānā — zilgans sniegs, tālāk pats namiņš ar rakstnieka darba logu, piebūve un trīs raksturīgi bērzi aizmugurē. Upīts pats lepns uz šo gleznu, tā karājas viņam, pie darba galda sēžot, tieši iepretim un atgādina tos laikus, kad viņš varēja tik uzcītīgi nodoties rakstnieka darbam.

Aleksandrs Čaks

 

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli
 Apkārtnes mācība
 Dzimtenes mācība
 Mākslas vēsture
 Dzīves/darba vietas


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna