Sākums tournet@tournet.lv
Svētdiena, 3. jūlijs Benita, Everita, Verita
 Ceļojumu mērķi
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

Lielupe

          No 1945. gada vasaras pavadu Lielupē, Jūrmalas pilsētā. Ar nodomu nelietoju parasto izteicienu par «vasaras atpūtu», jo šajā gada laikā nevaru bez darba iztikt, tāpat kā visos citos. Iesākumā daudz strādāju, izkopdams priežu mežu, norakdams pilnīgi kailo smilšu kāpu paugurus, melleņu mētrām un sūnu apaugušos ciņainos uzkalnus un aizpildīdams lejas. Kā visur citur, kur dzīvoju, gads gadā stādu jaunus kokus un dzīvžogus, nerunājot par puķu dobēm un ogu krūmiem. Nomātā vasaras mājiņa ar vīnkoku siltumnīcu celta pirms daudziem gadiem, to saņēmu krietni nolaistu. Katru  gadu  nākas pašam to labot,  krāsot,  dažādīgi uzkopt.

Andrejs Upīts

          Še mēs stāvam tās vasarnīcas dārzā un priedulājā, kuru Augstākās Padomes Prezidijs man ierādīja 1941. gada vasarā. Tikai vienu vienīgu nakti dabūjām tur kopā ar dēlu un mazdēlu pār­gulēt — otrā rītā gaisā jau skanēja niknas vēstis, ka sācies karš, bez kavēšanās jādodas atpakaļ uz Rīgu un tad uz tālākiem Savienības apvidiem. Tikai pēc kara, 1945. gada pavasarī, pirmo reizi sākām visus vasaras mēnešus pavadīt šajā namiņā.
         
Allaž vien vēl jāuztur kārtībā daudzie dzīvžogi, celi, paša stādītie lapukoki un arī nesen sastā­dītie augļu koki. Tā dzīvei arī še, Jūrmalas smilktājā, tiek savs cietāks pamats: bez tā, kas pateikts ar spalvu un tinti, mēs aizejot atstāsim taču ko augstāku, stiprāku, zaļāku, kur arī citi, daudzi, visi, ja  ne  vairāk,   garām  ejot  un  paskatot,   varēs  paveldzēt  saules  kvēlā  sūrstējušās  acis.

Andrejs Upīts

          Tad 1950. gada maijā saņēmu pa pastu no Upīša vēstuli. To esmu uz­glabājis līdz šai dienai. Upīts te rakstīja:
         
«Mīļo literatūras un galdnieka meistar! Šoreiz man būtu darīšanas tikai ar to otro mākslu, protiet, šādā lietā: esmu iegādājies jaunu pulk­steni Jūrmalas dzīvoklim, kas būtu novietojams pie sienas pakaramā plauktiņā.»
         
Tālāk sekoja sīks apraksts ar izmēriem un Upīša pašrocīgi zīmētām skicītēm. Nekas sarežģīts jau te nebija. Drīz vien pasūtījumu pabeidzu. Paņēmis plauktiņu padusē, devos uz Jūrmalu. Upīts, kreklos izmeties, sēdēja pie grāmatām apkrauta galda un rakstīja. Apsveicinājāmies. Starp mums izraisījās apmēram šāda saruna.
         
«Jā, darbs ir labs, labs, nav ko teikt.»
         
«Bet mana kara skāde 350 rubļu.» (Tas bija vecajā naudā.)
         
«Labi, labi.»
         
Šķiroties Upīts ieskaitīja man saujā daudz, daudz vairāk, nekā biju aprēķinājis.
         
«Kā man toreiz bija žēl, ka nevarēju jums palīdzēt. Tagad honorāru lietas ir atkal nokārtojušās. Kas nu te samaksāts vairāk, tas lai paliek par jūsu labo darbu te un Rīgā.»

Roberts Sēlis

          Kādu rītu jau paagri kaut kādās darīšanās ierados Jūrmalā pie Upīša. Ieejot vasarnīcā, bija jāiet garām viņa darba istabas logam. Pametu acis. Kā tad — strādā. Paliku stāvam. Traki jau negribējās traucēt. Zināju, ka pašlaik top jaunā romāna «Plaisa mākoņos» pēdējās lappuses. Stā­vēju, skatījos. Vienā pusē pa rokai papīra kaudzīte, otrā — aprakstīto lapu īsti prāvs «ķieģelis». Roka ar apskaužamu iemaņu un veiklību va­dīja rakstāmo, un uz papīra veidojās rinda pēc rindas. Tikai neliels pār­traukums — pie izpīpētā papirosa aizpīpējot nākošo. Un atkal rinda pēc rindas, rinda pēc rindas. Acīmredzot domas darbojas tik zibenīgi, ka roka ar spalvu tik tikko paspēj sekot. Kaut kādu šaubu mirkļi par uz­rakstīto teikumu nebija manāmi. Katrs teikums jau gatavs. Tas arī re­dzams visos Andreja Upīša rokrakstos. Labojumu gandrīz nav. Ja ir, tad pavisam sīki.
         
Atkal papiross izpīpēts. Ņemot jaunu, viņš pamanīja mani. Visādi atvainojos, ka iztraucēju, bet ko lai dara, arī Rakstnieku savienībai ir kanceleja, un, kur ir kanceleja, tur ir papīri, un, kur ir papīri, tur vaja­dzīgi arī priekšsēdētāja paraksti.
       —Nekas, nekas! — Viņš smaidīja. — Laiks jau bija mest mieru.
         
Šī rīta normu esmu nostrādājis. Tā ka laikā vien esi ieradies.

Valdis Lukss

          Neparasti klusa bija Lielupe 1958. gada augusta pēcpusdienā, kad iesoļoju Upīša vasaras rezidencē — man tik pazīstamā vietā, kurp nāku katru vasaru jau kopš 1945. gada.
         
Kad no ieejas celiņa kļuva pārredzama vasarnīcas vaļējā veranda, saskatīju tajā rakstnieku. Arī Olga turpat netālu rosījās pa dārzu. Upīts mani aicināja savā darba istabā. Tur iesākās saruna. Viņam pienākot daudz dažādu vēstuļu ar jautājumiem rakstniecības lietās. Esot daudz jānopūlas, lai uz tām atbildētu. Turklāt tagad gribot rakstīt tikai to, kas viņu patiesi interesējot. Jautāju, kā viņš savā mūžā varējis tik daudz sarakstīt.
         
Pašam esot grūti iedomāties, kā tas viss sasniegts. Tomēr vairākus darbus vienlaicīgi viņš nekad neesot strādājis. Vai nu rakstījis romānu, noveli vai lugu, vai tulkojis, bet koncentrējies uz vienu darbu. Cēlies vienmēr agri, ne nogurumu, ne galvas sāpes nekad neesot pazinis. Viņš nesaprotot, kā varot meklēt līdzekļus, lai aizdzītu garlaicību. Par gar­laicību viņš tagad dzirdot no atpūtniekiem jūrmalā. Pats vislabāk atpū­šoties strādājot. Pastaigā pastaigas dēļ neejot. Kad kaut kas jāizdomā, domās jāatrisina, tad gan agrāk izgājis pa Rīgas ielām, bet tagad to ne­darot. Līdz pludmalei pēdējo četru gadu laikā esot aizgājis tikai vienu reizi. Viņš nesaprotot cilvēkus, kam esot vajadzīga šāda veida atpūta — gulēt stundām pludmalē. Peldēšanās jūrā esot laba lieta, bet laika eko­nomija darbam — vēl cēlāks uzdevums.
/../
         
1962. gada 6. augustā atkal notika mans gadskārtējais apciemojums.
         
Upīts, atsēdies uz koka bluķīša dārzā uzstādītajā teltī, ar āmuru nag­loja latiņas. Rakstnieks toreiz stāstīja, ka pēc rakstīšanas viņš mīlot gald­nieka darbu. Pats esot ar šofera palīdzību uzcēlis šo telti. Teltī varot novietot pat automašīnu, jo tā pacelta uz augstiem mietiem, virs kuriem pārstiepts brezenta jumts. Šajā teltī viņš esot izgatavojis savai darbista­bai divus grāmatu plauktus. Vienu gan esot gatavojis šoferis, otru — pats. Savējam neesot pat dēļus noēvelējis, aplīmējis ar avīžu papīru un tad nokrāsojis. Kad vēlāk iegājām istabā, rakstnieks rādīja šos darbus un jautāja, kurš labāks. Es teicu:
         
— Šoferis galdniecībā ir pārspējis lielo literatūras meistaru.    
          — Rakst­nieks nosmējās:
         
— Tā jau ir.
         
Pašlaik viņš rakstot ievadu savam literatūras kritiku kopojumam. Tas iznākšot divās grāmatās, katrā pa piecsimt lappušu, un aptveršot visus viņa nozīmīgākos rakstus par reālistisko literatūru, sākot no 1907. gada. Dažus rakstus tomēr krājumā neievietošot, tie viņa paša izpratnē neesot pietiekami izstrādāti. Patiesībā minētajā laikā viņš šajā cīņā bijis viens. Tomēr grāmatas ievadā lietošot vārdu «mēs». Tagad ik rītus uzrakstot vienu līdz pusotras lappuses ievadam, tad nākot strādāt citu darbu šajā teltī. Esot paredzējis uzrakstīt lappušu sešdesmit. (Žēl gan, ka minētais; darbs nav iznācis!) Upīts vēl teica — agrāk esot rakstījis pa astoņpa­dsmit stundām dienā, bet pēc 1953. gada asinsizplūduma smadzenēs to vairs neatļaujoties. Pēc slimības valoda bijusi jāmācās pilnīgi no jauna. Viņu ārstējis doktors Roberts Šiliņš (1888—1964), kurš tagad pats esot stipri slims ar tuberkulozi. Tagad viņu poliklīnikas uzdevumā bieži ap­meklējot kāda jauna ārste.
         
Drīz teltī kļuva dzestrs, saule noslīdēja aiz lielajām priedēm un pulk­stenis jau rādīja septiņi. Rakstnieks, kas sēdēja bez žaketes, aicināja iet istabā. Tur tā pati jau vairākkārt redzētā iekārta: rakstāmgalds starp diviem logiem, no kreisās puses loga krīt gaisma uz galdu, pa otru logu pārredzams dārzs līdz ieejas vārtiem vasarnīcas teritorijā, pie sienas dīvāns, un virs tā glezna, mazāks galdiņš, pie tā krēsli. Istabā viņš vis­pirms parāda lapas, ko šorīt uzrakstījis. Tur rakstīts par cīņu pret deka­dentiem latviešu literatūrā. Rakstnieks, komentējot uzrakstīto, saka — dekadentisms bijusi nenozīmīga epizode latviešu literatūrā, to varējuši satriekt ar izsmieklu, ar izzobojumiem. Viņa luga «Homo sapiens» bijusi rakstīta ar tādu mērķi un pārstaigājusi daudzas skatuves.

1964. gada 30. jūlijā atkal apciemoju rakstnieku.

         — Gribu lūgt tevi uzrakstīt savas atmiņas par Pēteri Stučku, — tūlīt pateicu sava nāciena galveno mērķi.
         
Andrejs Upīts atbildēja:
       —Tā jau laba lieta. Tomēr rakstīt atmiņas par izciliem vēsturiskiem partijas darbiniekiem ir ļoti grūti. Parasti ir pieņemts par viņiem rakstīt tikai cildinoši. Bet, kad rakstu par cilvēku, es to redzu kā reālu tēlu ar pozitīvām un negatīvām īpašībām. Pie tam par Stučku konkrētu atmiņu man nav daudz. Varētu būt neliels stāsts par 1919. gadu, kad no janvāra līdz maijam vadīju Mākslas nodaļu Izglītības komisariātā. Šeit es katru dienu tikos ar Efertu-Kluso, kas kārtoja visus jautājumus ar valdību. Man pie Stučkas nebija jāiet. Varēju rīkoties patstāvīgi. Vienīgā reize, kad biju ar Stučku kopā, bija kāda sanāksme, kuru vadīja Stučka, kad arī es tiku ievēlēts prezidijā. Bet tas bija oficiāls stāvoklis, kur personīgas saskares nebija.
         
Tomēr decembrī rakstnieks man atsūtīja nelielu manuskriptu «Pieci mē­neši P. Stučkas darba saimē», kas ari krājumā tika publicēts. Pavadvēs­tulē Upīts gan atkārtoja savu principu, ko bija izteicis vairākās sarunās: nerakstīt it neko pēc pasūtījuma un noliktā laikā. Aizgāju pie viņa, un rakstu nedaudz precizējām.
         
Tajā dienā Upīts izrādījās saistošs atmiņu stāstītājs. Kad ieminējos par dažiem literatūras jautājumiem, viņš sāka risināt atmiņas par Jāni Asaru, Jāni Purapuķi un citiem.
         
Viņš atcerējās amizantu epizodi, kad vairākus gadus pirms 1905. gada revolūcijas Jānis Asars kā jauns students ieradies kādā sapulcē Skrīve­ros un turējis runu. Upīts raksturoja Jāni Asaru kā nepārspētu oratoru. Uz so sapulci aizgājis arī rakstnieks Purapuķe, kurš tajā laikā jau bijis stipri slims ar tuberkulozi. Purapuķe sapulcē uzstājies un apstrīdējis Asara domas. Tad Asars otrreiz uzstājies un vērsies tieši pret Purapuķi, no kura «it nekas nav palicis pāri»: tas ticis izsmiets un pataisīts «par pilnīgu ķēmu». Sulīgi attēlojis šo gadījumu, rakstnieks piezīmēja:
         
— Tam vajadzēja būt trakam, kas atļāvās ielaisties vārdu sadursmē ar Jāni Asaru. Bet rakstos viņš, izrādās, nav bijis nekas sevišķs. — Toreiz Purapuķe nav varējis nomierināties un aizskrējis pie gubernatora uz Rīgas pili, apsūdzējis Asaru par dumpinieku. Gubernators ieslodzījis Asaru uz vairākām dienām cietumā.

Pienāca 1966. gada 3. septembris.

          Esmu atkal Lielupē. Grāmatas, laikraksti, žurnāli — pilns galds. Galda vidū lielās loksnes rokrakstā. Viņš rāda tās. Redzu — top jau astotā no­daļa rakstam par latviešu emigrantu literatūru. Vēl vajagot daudz ko izlasīt.
       
Rakstnieks rāda man grāmatu «Vēstules Jānim Jaunsudrabiņam, 1944—1954», kas izdota Kopenhāgenā. Skumji ir stāsti vēstulēs par emi­grantu likteni. Apskatu manuskriptu, kura satura rādītāju viņš man rāda. Virsraksts — «Bezsaules noriets». Andreja Upīša spalva jo asa pret šķi­ras ienaidniekiem. Kad runājam par šo asumu, rakstnieks saka: — No sevis jau neviens nevar aiziet...
         
Jautāju, kāds liktenis ir lielajam manuskriptam par kritikas jautāju­miem. Tas guļot izdevniecībā. Ar rūgtumu viņš runā par dažiem tās dar­biniekiem.
         
Tad, kļūdams atkal mierīgs, Upīts man rāda kabatas formāta vēstuļu bloku, kurā jau vairāku vēstuļu noraksti.
         
— Citādi aizmirstas, ko esmu rakstījis, — viņš saka.

Oto Grīnbergs

 

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli
 Apkārtnes mācība
 Dzimtenes mācība
 Mākslas vēsture
 Dzīves/darba vietas


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna