Sākums tournet@tournet.lv
Ceturtdiena, 9. aprīlis Valērija, Žubīte
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

Ziema Gunārs.
Plūdi stadionā. Karbonādes. Gruzijas epopeja.

Plūdi stadionā.

          Gadu neatceros. Tas notika kaut kad starp 1955. un 1962.gadu. Saulainē jānotiek Latvijas PSR lauksaimniecības tehnikumu spartakiādei. Direktors K. Ārmanis pienākumus sadalījis, atbildīgos norīkojis. Līdz sākumam pāris dienas. Te uznāk pamatīgs lietus. Līst pietiekoši gari un pietiekoši pamatīgi. Stadions celts Zemgales mālā. Centrālais futbola laukums pludo. Pa skrejceļu gāžas ūdens straumes, vieglatlētikas, volejbola, basketbola sektori ūdenī. Saulainiešiem pilns izmisums! Atkal seko direktora rīkojumi ar pienākumu sadalījumu visātrākai plūdu seku novēršanai. Atbildīgi jūtas visi.
          Liek lietā ugunsdzēsēju sūkni. Sūc ar vircas vedamo traktoru. Rok grāvīšus ūdens aizvadīšanai, mēž ūdeni ar slotām. Kronis visam – kādā no vieglatlētikas sektoriem ļoti veikli no stūrī izraktās sateces bedrītes ūdeni pārvieto spainī ar skārda krūzīti. Un kad nu tā visa tehnikuma saime ārpus plāna pastrādājusi, lai stadionā nolijušo ūdeni iedabūtu Kaucītē, spartakiāde sākas it kā nekā sevišķa nebūtu bijis.

Karbonādes.

          Viss personāls Saulaines kopgaldā ēda vienu ēdienu, vai tas būtu 1. kursa students, vai pēdējā, vai tas būtu pārvaldnieks, vai pedagogs – katram pusdienā tās pašas omletē ieceptās sālītās reņģītes, tās pašas zupiņas. Un tad kādu dienu delegācija pie direktora. Tā un tā – kāda velna pēc mums jāēd tas pats ēdiens, ko ēd audzēkņi, kuru stipendija ne tuvu netiek līdzi mūsu algām. Mēs taču esam ar mieru maksāt tik, cik, piemēram, maksā kārtīga karbonāde pusdienā. Ja tā, tad tā. Tikai vienā laikā ar audzēkņiem gan tādai karbonādu ēšanai nevajadzētu notikt. Saprotams! Ēdīsim tad, kad skolēni jau galdus novākuši. Tā tad nu arī notiek. Katru dienu skolotāji pusdienās ēd karbonādi. Cūku kāvējam darbs katru dienu. Sevišķi ilgi šādi prieki neturpinājas, kad direktors (neatceros, vai tas bija Ārmanis) konstatēja, ka skolotāji izēduši cūku fermu. Pārtrauca tās nepārtrauktās karbonādes!

Gruzijas epopeja.

          Vaininieks – fizkultūras skolotājs Jevgeņijs Brands (pats stāstīja, ka tēvs viņam bijis no Šveices un māte – vāciete, tad nu dēls iznācis Maskavas krievs). Tehnikumieši nejauši satikušies Maskavā Vissavienības Lauksaimniecības izstādes Fizkultūras un sporta paviljonā 1954. gadā. Gruzijas Didi-džihaiši tehnikuma sportisti trāpījušies vienā reizē ar Saulaines sportistiem. Nolēma draudzēties un tā arī izdarīja. Uz Saulaini mācīties lauksaimniecību atbrauca četri zēni no Gruzijas: Paliko Esartija, Aivengo Harabadu, Bidzina Abramišvili. Slavenākais Saulainē bija Bidzina. Bet manā – vidusskolnieku grupā mācījās Gruzijas latvietis Aralds Barons no Suhumi pilsētas. 1957. gada vasarā manas grupas audzēknes Vija Lauce un Ārija Jansone aizbrauca uz ražošanas praksi Gruzijā, Didi-džihaiši tehnikumā.
          Direktors Ārmanis vienojās ar gruzīnu tehnikumu bartera darījumā. No Gruzijas uz Saulaini atsūtīja vairākus vagonus ar kokvilnas raušiem, Saulaine savukārt uz Gruziju lopu vagonā aizsūtīja LB govi, tumšgalvi aitu, balto cūku, kas uz turieni ceļoja līdz ar pavadoni – lopkopi. Saulainē togad bija lielākie izslaukumi, dēļ gruzīnu raušiem.
          1956. gada 8.maijā no Saulaines uz Gruzijas Didi-džihaiši lauksaimniecības tehnikumu izbrauca delegācija ar vadītāju Jevgeņiju Brandu, skolotāju Gunāru Ziemu un audzēkņiem: Elmu Derkevicu, Viju Evarsoni, Jāni Veidemani, Ēvaldu Macpānu, Voldemāru Tiltiņu. Grupā vēl bija pārstāvji no Bulduru, Kazdangas un Priekuļu tehnikumiem. Labi sapratos ar vienu no viņiem – Bulduru skolotāju Osvaldu Strausu. Tik daudz vēlāk uzzināju, ka viņš ir viens no Latvijas Deju svētku virsvadītājiem.
          Pirmā apstāšanās vieta bija Maskava, kur vairāki mūsu delegācijas dalībnieki pirmo reizi brauca ar metro, atradās Sarkanajā laukumā un lūkojās Kremļa sienās un torņos. Tā kā VLI Fizkultūras un sporta paviljonā atradās stends par Saulaines un Didi-džihaiši fizkultūriešu draudzību, tad mūs tur ielaida, kaut izstāde vēl tovasar nebija atklāta.
          Ar Maskavas-Chaltubo ātrvilcienu Samtredijas stacijā iebraucām naktī plkst. trijos. Izgreznotajā peronā mūs sagaidīja milzīgs cilvēku pūlis. Viņu vidū pat rajona partijas komitejas sekretārs, tehnikumieši. Katru atbraucēju sveica ar ziedu veltēm. Pirmo reizi sastapāmies ar ļoti īpatnēju apsveikuma ziedu kompozīciju. Ap koku (slotas kātu) bija piestiprinātas puķes. Kopā izveidojās ziedu veltnis. Mums bija brīnums, jo maija sākumā ziedu kompozīcijās tur lielos vairumos bija izmantotas peonijas, kas pie mums uzzied tikai jūnijā. Apmešanās vietu mūsu delegācijai ierādīja direktors Mikadze pats savā mājā.
          Draugu tehnikumā mācījās ap 400 audzēkņu no plašas apkārtnes. Tehnikuma apstādījumos krūšu tēls publicistam, sabiedriskam darbiniekam Niko Nikoladzem. Tehnikuma mācību saimniecībā audzē vīnogas un tēju. Mums parādīja, kā notiek vīnogulāju stādīšana un kopšana, kā apstrādā tējas krūmus, lai tie vairāk ražotu, cik grūts ir darbs tējas lapiņu novākšanā, kas notiek visu cauru vasaru.
          Tehnikuma sporta bāzē uz tikšanos ar mums bija uzaicināti sportisti no 16 Gruzijas lauksaimniecības tehnikumiem. Skaistā stadionā bija arī slēgtas tribīnes skatītājiem. Mums demonstrēja gruzīnu nacionālo spēli „lelo”. Komandā 15 dalībnieku. Mīkstā bumba jādabū pāri pretinieka laukuma gala līnijai. Nezinu, vai regbijs radies Gruzijā, vai lelo izcēlies no regbija. Nacionālai gruzīnu cīņai zem liela koka bija izveidota arēna. Pats cīņas laukums bija bedre, pildīta ar zāģu skaidām. Gruzīnu cīņa atgādināja brīvo cīņu.
          Izrādot Gruziju, mūs aizveda uz Chaltubo kūrortu, kur iepazīstināja ar PSRS Ogļrūpniecības ministrijas sanatoriju. Tur ārstējās ar radona vannām. Arī mums bija sarīkots viens seanss. Nezinu, vai tā bija radioaktīvā radona gāze, vai vienkārši gaiss, bet viss ķermenis vannā pārklājās ar sīkiem burbulīšiem. Un kad seanss beidzās, atskanēja gongs un klāt bija māsiņa, norādot, ka laiks atstāt vannu. Mums izrādīja lielu gaišu zāli ar vienu porcelāna vannu. Te vannoties braucis pats Josifs Visarionovičs. Tās redelītes pie vannas esot gatavotas pēc viņa ieteikuma…
          No Chaltubo braucām uz otru lielāko Gruzijas pilsētu – Kutaisi. Netālu no tās atradās Varcehes padomju saimniecība, kur nodarbojās ar vīnogu audzēšanu un vīna gatavošanu. Jau pa gabalu bija jūtama vīna smarža. Mūs izvadāja pa vīna pagrabiem, kur milzīgās koka mucās glabājās vīni. Katrai apkārt bija balta, centimetrus desmit plata josla. Tajā varēja pazīt jebkuras pēdas nospiedumu, kas norādītu uz neaicinātu „ciemiņa” apmeklējumu. Tad mēs viesojāmies vīna degustācijas zālē. Deva nogaršot ne tikai dažādu gada gājuma vīnus, bet arī konjaku, ko darina no vīniem. Varcehes vīns bija liķierveida saldais vīns. Vēl ilgi pēc šī Grūzijas apmeklējuma veikalā meklēju Grūzijas vīnu „Varcehe”un parasti arī atradu.
          Pēc tam mūs noveda ciematā, ko sauca „Majakovska”. Agrāk ciemats saucies „Bogdadi”. Padomju ievērojamākā dzejnieka Vladimira Majakovska tēvs bijis mežzinis Bogdadē. Tur piedzimis un bērnību pavadījis Vladimirs Majakovskis. Kopš 1941. gada ciematu dēvē par Majakovsku un mežziņa mājā iekārtots muzejs. Ļoti interesants, teatrāls bija muzeja vadītāja Bataridzes stāstījums.
          Vakarā bija jāskatās teātra izrāde Kutaisi teātrī. Pēc tostošanas un ragu tukšošanas visai smaidīgi kāpjam pa teātra ēkas milzīgajām kāpnēm uz tikpat milzīgo teātra ēku. Te pēkšņi mūs pārsteidz negadījums. Zēns no Bulduriem neturas kājās un ar lielu blīkšķi nogāžas uz kāpnēm. Mūsu pavadoņi nolemj, ka tādā stāvoklī esošus ciemiņus teātrī ievest nedrīkst un tā arī nedabūjām noskatīties izrādi, kurai biļetes bija izpirkuši draugi.
          Vakariņojām kāda tehnikuma audzēkņa vecāku mājās. Pirms vakariņām saimnieks norādīja vietu dārzā, kur jārok. Zem pusmetru bieza tauka māla slāņa, kas vienmēr tiek turēts mitrs, atklājās daži dēlīši – vāks milzīgai dedzināta māla tvertnei, kurā glabājās vesela tonna vīna. Saimniekam tādi māla podi esot veseli astoņi! Ar kātā nostiprinātu sudraba smeļamo (ierīce, ko pie mums dēvē par virlopu) sākās vīna smelšana no tilpnes. Virspusē bija vīnogu atliekas, bet dziļāk dzidrs ierozā gaišais vīns – skābulītis.
          Pie galda sēdēja gruzīnu vīri, sievietes apkalpoja. Tika izraudzīts galda vecākais „tamadā”. Viņa uzdevumi bija dažādi, sākot ar kalnu kazas liemeņa sadalīšanu (pie kauliņiem – asinis), līdz tostu saukšanai. Uz iesma cepts sivēns. Apkārt ceļoja dzeramie ragi. Tos nācās iztukšot, jo nekādi pilnus uz galda nenoliksi. Vīri daudzbalsīgi dziedāja gruzīnu dziesmas, tautisko deju dejotāji rāva vaļā gruzīnu lezginku. Tas notika pa īstam uz kāju īkšķiem. Jau no agras bērnības zēni tiekot dresēti, kamēr spēj dejot, uz īkšķiem stāvot. Pienāca arī kārta kopīgai Suļiko dziedāšanai.
          Nākošajā rītā paredzēts brauciens kalnos uz Čahatauri rajonu. Ceļš vijas gar kalna sānu. Braucot uz rietumiem, labajā pusē Rioni upe. Tur slavenā un bagātā Kolhidas ieleja. Rajona centrā Čahatauri nonācām mītiņā. Noskaidrojās, ka viņi gaida gan mūsu, gan vēl ukraiņu kolhoznieku delegāciju. Ukraiņi ieradās un uzstājās tautas tērpos ar tautas dejām. Viņiem pievienojās vietējie gruzīni, arī tautas tērpos.
          Kalnos apmeklējam Goroberežauļskas tehnikumu. Uzņemšana ar ziediem, spēlēja pūtēju orķestris, atkal tautiskās dejas. Pēc Cihiri-dziri kalnu pārejas laižamies ielejā. Visas kalnu nogāzes aizņem tējas krūmu plantācijas.Tēju novāc sievietes grozos uz muguras. Tā kā jāstrādā noliekušamies, lai saule nenodedzinātu, kaklu sedz drāna. Labākās vācējas noplūcot pat līdz 60 kg lapiņu dienā, saņemot par 1 kg – 2 rbļ.
          Tējas audzēšanas centrā Maharadzes pilsētā mūs ieveda tējas pārstrādes fabrikā. Sagaidīja neliela auguma melnīgsnēji jaunieši šķībām actiņām. Izrādījās, ka tie ir vjetnamieši, kuri praktizējas tējas apstrādē. Franču kolonizatori, kuriem piederējušas Vjetnamas tējas fabrikas, pēc vjetnamiešu uzvaras karā, pametuši fabrikas un tagad apgūt visus tējas apstrādes noslēpumus no Vjetnamas ieradušies jaunieši, kuri strādās Vjetnamas tējas fabrikās.
          Atvesto vēl zaļo tēju – noplūktās zaru galotnītes, izvieto vaļēji plauktos. Tur tās novīst. Seko rullēšana. Lielā apaļā vara bļodā riņķo smagas lodes. Notiek sulas izspiešana un lapiņas sarullējas rullīšos. Seko fermentācija. Vēl zaļā tēja koka kastēs tiek novietota baltām flīzītēm apšūtā telpā, kur uztur diezgan augstu temperatūru un lielu mitrumu. Tēja iegūst melno krāsu, smaržu, aromātu. Gatavību nosaka speciālists, kurš vienīgais zina, kad pienācis laiks pārvietot tēju kaltē. Kad tēja izkaltēta, to sašķiro. Tas notiek uz sietiem, kas kratās. Tēja pārvietojas no augšas, kur vissmalkākie sieti, uz leju, kur visrupjākie sieti. Atsevišķi savāc dažāda rupjuma tēju. Augstvērtīgākā ir rupjākā tēja, mazvērtīgākā – smalkumi. Atvadoties katram uzdāvina krietnu tējas paku, iesaiņotu folijā, protams, ar visrupjāko, dārgāko un aromātiskāko Gruzijas tēju.
          Nākošajā dienā ceļš mūs ved uz Melno jūru. Uz turieni braucot, jāšķērso bīstamā Čakvas Mazā Kaukāza kalnu pāreja. Mums pazīstamus kokus nomaina palmas un bambusi. Tējaskrūmu un vīnogulāju vietā aug lauru koki, citrusi – mandarīni, citroni. Klāt Melnās jūras osta un kūrorts Batumi. Izstaigājam botānisko dārzu, pakavējamies jūras malā, kur nav smiltis, bet noapaļoti melni oļi. Atkal brauciens kalnos. Nakšņojam Kabuleti rajona Molotova vārdā nosauktajā kolhozā pie 93 gadus veca saimnieka Ahmeda Samedišvili.
          Zinātniski pētnieciskajā sutropu kultūru institūtā mums uzdāvina četrus pundurpalmas dēstus, kā arī zaļus bambusa kātus, vismaz 4 m garumā. Tie gan palika Maskavas vilcienā.
          Seko brauciens vilcienā uz Tbilisi. Mūs pieņem Gruzijas PSR Lauksaimniecības ministrijā un avīzes „Molodoi Staļiņec” redakcijā. Braucam uz Maharadzes vārdā nosaukto kolhozu Tbilisi pievārtē. Tas apgādā galvaspilsētu ar pienu un dārzeņiem.
          Tbilisi sākas Grūzijas Kara ceļš, kas iet pāri Kaukāza kalnu galvenajai grēdai. Mūsu viesošanās plānā arī šī ceļa iepazīšana, aizbraucot līdz Kazbegi ciematam Kazbeka kalna pakājē.
          Vakarā atgriežamies Tbilisi. Tur slavenajā Tbilisi Dinamo stadionā mums jānoskatās Tbilisi un Kijevas dinamiešu futbola spēlē. Neraugoties uz gruzīnu aizrautīgo „fanošanu”, mūs tā māca nogurums, ka vēlāk neko no spēles neatceramies. Laikam taču snaudām…
          Ar vilcienu atgriežamies Samtredijas rajonā. Iepazīstamies ar pilsētu, viesojamies vidusskolā. Visinteresantākā bija iepazīšanās ar zīda diegu fabriku. Tajā no zīdtauriņu kokoniem vērpj zīda diegus. Kad karstā ūdenī zīdtauriņu kūniņas nonāvētas, kokonus ievieto apaļā bļodiņā, atkarībā no tā, cik rupju diegu gatavos, bļodiņā ievietots noteikts kokonu skaits. Virs kokoniem rotē apaļa suka, kuras uzdevums atrast zīda diega galu. Kad diegi pie slotiņas pieķērušies, tos saņem kopā un uztin spolītei uz kuras tad nu sāk tīties zīda diegu pavediens. No viena kokona iztinot līdz 800 metru garu diegu. Diegs ir tik tievs, ka mūsu acs to knapi saredz, bet strādnieces tos pārtrūkstot sasien… Uz spolītēm uztītos diegus žāvē, jo līdz tam process notiek ļoti mitrā gaisā. Vispār tur bija spēcīga, nepatīkama smaka un karsts, sutīgs gaiss kā pirtī. Lai diegi netrūktu, tāda esot nepieciešamība.
          Fabrikas direktors mūsu delegācijai uzdāvināja gruzīnu vīrieša un sievietes tautu tērpu.
          Turpinājumā tikšanās pilsētas klubā, kur latviešu delegāciju sagaidīja milzīgs ļaužu pūlis. Atvadu vakarā koncerta noslēgumā mūs lūdza nodziedāt kādu latviešu tautas dziesmu. Ja „Pūt, vējiņi” sevišķu atsaucību neguva, tad vislielākos aplausus izpelnījās „Tumša, tumša, tā eglīte” ar piedziedājumu „Dzim-dzirimdim-dzim”. Lieki pieminēt, ka atvadas Samtredijas stacijā, sākot atpakaļceļu uz Latviju, izvērtās milzīgā burzmā, kur mūs, apkārtus puķu vītnēm, apkampa, bučoja, spieda rokas…
          Manā bibliotēkā glabājas grāmatiņa: P.B. Mikadze, Zaslužennij pedagog Gruzinskoi SSR.  Didi-Džihaiškij seļskohozeistvennij tehnikum ( iz opita raboti) Pod redakcijei A.A.Ļebeģeva ar ierakstu: „Mojemu Latvijskomu drugu G.Ziema Za oznakomļeņije našei žizņi i učobi”

D.Ļežava, 22./IV 58.g. ) (D.Ļežava bija fizikas skolotājs, tehnikuma mācību daļas vadītājs)

Atmiņas atsvaidzināšanai izmantoju J.Branda 1958.g. Bauskas rajona avīzē turpinājumos iespiesto rakstu „Pie draugiem Gruzijā”.

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna
Jūs esat apmeklētājs