Sākums tournet@tournet.lv
Trešdiena, 8. decembris Gunārs, Vladimirs, Gunis
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

          «Stārķi ir izmirstoši putni,» nesen man teica kāds dabas draugs.
          Tā var likties. Jo apvidos, kur purvi nosusināti un kur nav lēnu upju, atlicies šo skaisto, lielo putnu tiešām maz. Bet, kam gadās kādreiz nokļūt Užavas klānos, tas būs pārliecināts, ka par stārķu jeb svēteļu izmiršanu gausties vēl nav iemesla. Kaut gan Užava tagad iegrebta dziļi pļavas dibenā un līči kļuvuši sausi, vecupe tomēr vēl lokās vecos līkumos, un tur purva putniem skaista dzīve. - Jā, te mums, joņojot ar autobusu no Alsungas uz Labraga jūrmalu, nācās pabrīnīties par lielu svēteļu pulku. Kā baltas meitas melniem lindrakiem viņi tur stāvēja un grozījās gan pa vienam, gan pulciņos - te un tur, cik tālu acis sniedza. Viņu bija simtiem. Vai tā bija kāda nejaušība? Vai tie nebija bezpajumtnieki? Jo kā gan citādi viņi varēja te tik mierīgi dzīvot, kur bija pats bērnu audzēšanas laiks. Jeb varbūt tā bija kāda svarīga sanāksme, kāds Vislatvijas vai vismaz Kurzemes svēteļu salidojums? Jo ceļa gabalā no Alsungas līdz Jūrkalnei redzējām tikai vienu vienīgu stārķu ligzdu kādā vecā eglē.
          Parasti mēs mūsu jūru iedomājamies tādu, kāda tā ir pie Rīgas. Lēzens, ciets smilšu krasts, tālāk kāpas un priedes. Bet Labraga jūrmala ir pavisam citāda. Kas pirmo reizi to redz, tas jūtas pilnīgi pārsteigts. Sevišķi, ja ir tik brīnišķīga diena, kā mums pagadījās. Jūra te guļ dziļi lejā. Šodien tā ir rāma, zili vizoša. Bet uz krasta zied dzeltenais āboliņš kā liels mākonis, asi izceldamies no jūras ziluma, bet reizē arī saliedamies ar to skaistā krāsu akordā. Pie jūras mēs esam pienākuši kājām pa vecu, atgrieztu lielceļu. Kas pa šo ceļu vēl gribētu braukt, tas nolidotu no divdesmit vai trīsdesmit metru augsta krasta jūrā. Nobrukums ir stāvs kā siena. Tur apakšā jūra vētras laikā grauž un grauž smilšaino mālu un ar katru gadu ēdas dziļāk zemē. Drīz arī jaunais lielceļš, kas tagad pavirzīts labi nost no jūras, būs sasniegts. Ka tāda jūras uzmākšanās notiek strauji, redzams no tā, ka vietu vietām iebrukušas prāvas vasarāju lauku sloksnes. Tur taču vēl pirms pāris mēnešiem ir arājs dzinis vagu un sējis sēklu, nekā ļauna nenojauzdams. Kādā citā vietā, kaut kur tālāk, jūra atkal atkāpjas. Starpība tikai tā, ka uzbrukdama viņa paņem labu, auglīgu zemi, bet atkāpdamās pamet baltu smilti. Acij, zināms, šāds krasts dod lielu baudu. No augšas skatoties, ūdens pie malas izskatās dzidri zaļš kā kādā dienvidu jūrā. Smilšu mala tur lejā aizliecas tālu tālumā. Tai seko augstāk otra līnija ar tumšu svītrojumu apakšā. Tas ir stāvais krasts, kas slaidā līkumā aizliecas līdz zilganam priežu mežam, lai tad strauji iekristu jūras zilumā. Tālāk krasts vēl reizi atkārtojas, bet daudz zemāks un miglaināks.
          Pie Labraga ietek jūrā skaista upe - Rīve. Kur tai iet lielceļš pāri, rēgojas milzīgas stalažas un tādas kā dambju atliekas. Tur kādreiz celta papes fabrika un izčibējusi neiekustināta kā daudz kas cits, kam pamatā bijusi valsts nauda. Sakarā ar šo fabriku šejienieši min Ringolda Kal-ninga vārdu un stāsta jauku anekdoti no viņa makšķernieka gaitām. Anekdote ir tāda.
          Ringolds Kalnings Rīvē ķer foreles. Ir karsta diena. Makšķernieks ģērbies tikai īsās sporta biksēs. Krekla mugurā nav, un līdz jostasvietai viņš ir saulē nodedzis kā sarkanāda. Uz acīm tumšas brilles, lai saule, upē atmirdzēdama, nežilbinātu. Zvejnieks brien pa upi un laiž kumosu ar straumi tālu sev pa priekšu. Te, kur bijusi, kur ne, paķer slieku ar visu āķi trekna pīle. Makšķernieks jūt stipru parāvienu, aizcērt un velk. Viņš skrūvē savu spoli, bet tur lejasgalā nāk zivs, ka ūdens vien šļācas gaisā. Bet uz krasta ir stāvējis mazs puisis. Tas jož uz mājām, ko nagi nes, un kliedz:
          «Mam, upē velns ķer mūsu pīles!»
          Tikai tuvāk pievilcis, tuvredzīgais makšķernieks ieraudzījis, ka auklas galā tiešām nav vis forele, bet pīle. - Pēc tam, protams, nākusi nepatīkama izskaidrošanās ar savādā loma bijušajiem īpašniekiem.

/Jaunsudrabiņš J. Labrags //Jaunākās Ziņas. - 1932. - Nr. 181./

 

 

 

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna