Teikas un ceļojumu apraksti

          Lielrendas pagastā pie Abavas atrodas tā sauktie Māras kambari. Tā ir dziļa ala ar vairākiem nodalījumiem. Kāda veca, sirma Lielrendas pagasta iedzīvotāja pastāstīja šo teiku, kā tā dabūjusi savu tagadējo nosaukumu.
          Senos laikos šinī alā esot dzīvojusi kāda vientule. Viņai bijis pašai savs ganāms pulks. Ļaudis baidījušies viņai tuvoties, jo esot turējuši par burvi. Naktīs iedzīvotāji esot dzirdējuši tur arvien tādu kā rūkoņu un šņākoņu. Tad tur esot sapulcējušies visi burvji, jodi un raganas un sarīkojuši dzīres. Viņi visi tur tik ilgi līksmojušies, kamēr dziedājis pirmais gailis. No rīta atkal vientule ganījusi savus lopus un strādājusi kādu rokdarbu. Tā kādu nakti pārsteidzis visus šos dzīrniekus liels pērkona negaiss. Viesi steigušies projām, bet vientule paslēpusies savā alā. Pērkons nospēris visus viņas lopus. No tā laika vientule vairs nav rādījusies pasaulei, tikai Māras rītos, pirms saules lēkta Abavas malā,pie šiem kambariem esot bijusi dzirdama velēšanās. Ļaudis stāsta, ka šai vientulei esot bijis vārds Māra, un pēc šī pērkona negaisa viņa tikai savā vārdadienas rītā nākot mazgāt veļu. Pat tagad vēl daži iedzīvotāji apgalvo, ka klusā un jaukā Māras dienas rītā esot dzirdama velēšanās pie Māras kambariem.

Tautas teika

          Pusceļā starp Sabili un Rendu atrodas Māras kambari. Agrāk Māras kambaru kalnā bijusi pils. Pilī dzīvojušas Māras, svētās meitas, kuras vakaros nākušas ārā dziedāt. Pils nogrimusi. Tur palikusi dziļa grava, kuru katru rītu nezināma būtne tīru noslaucījusi. Gan cilvēki izvaktējušies, bet velti, - neviens nekā nav redzējis. Vienreiz aizā iespēris pērkons, no aizas atdalījušās alas, kuras vēl tagad sauc par Māras kambariem.

Tautas teika

          Muižu, kas nes Rendas vārdu, vesels klēpis: Liel-Renda, Maz-Renda, Jaun-Renda, Kroņu-Renda un piedevām Rendas mācītāja muiža.
          Šādu bagātību un pārpilnību apskatīt neiznāca laika un vaļas - vajadzēja apmierināties vienīgi ar to, kas vairāk pa ceļam.
          Tuvu, vai gandrīz turpat pie baznīcas atrodas Rendas mācītāja muiža, ļoti jaukā vietā, kupla un plaša augļu koku dārza vidū.
          Tai garām aizvijas neliela Abavas pieteka, kuras klinšainā grava un ūdens kritums tajā, ko nosauksim par Rendas ūdens kritumu, ļoti līdzinās Kokneses slavenajai Pērses gravai.
          Tajā tādi paši spodri balti kaļķakmens slāņu krasti, augsti, stāvi un nepārkāpjami; tādas pašas kupli ēnainas, sulīgi zaļas liepas, vīksnes un lazdas veseliem puduriem, kam labāk ir nemēģini izspraukties cauri, kā Pērses lejā; trūkst tikai labi kopto Kokneses parka celiņu un laipu vai tiltiņu, pa kuriem varētu ērti pārkļūt upītei no vienas malas otrā; trūkst arī kāpšļu stāvajos krastos.
          Bet par to ūdens kritumi te īstenībā veseli divi - abi vienāda augstuma un krāšņuma: pirmais platāks un lēzenāks, otrais klinšu spraugā iespiests šaurāks, straujāks, varenāks, īpaši uzplūdu laikā.
          Tikai piekļūšana abiem, kaut gan tie atrodas gravā pavisam netālu viens otram, pa krastā iemīto taku visai neērta: kad esi apskatījis vienu, jārāpjas krastā augšā un pēc neliela gabaliņa atkal pie otra lejā; lietainā laikā, kad taciņi kļuvuši slideni, kāpuļošana var iznākt diezgan riskanta, pat bīstama, jo vienīgās atbalsta un pieturas vietas ejā tikai koku saknes, atvasītes un trauslie zariņi.

/Valdis V. Kurzemē: Ceļotāja piedzīvojumi un vērojumi Dievzemītes sētās un ārēs. - R., 1928./