Sākums tournet@tournet.lv
Trešdiena, 29. jūnijs Pēteris, Pāvils, Pauls, Paulis
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

          Embūtes pilskalna virsotnē atrodas neliels iedobums. Tajā vietā esot nogrimusi ķēniņa pils. Laiku pa laikam iedobumā izveidojas kāpnes, pa kurām varot nokāpt ķēniņa pilī. Ja kādam izdodas eju ieraudzīt un pilī nokļūt, tad līdz rītausmai jābūt atpakaļ. Bet ķēniņa meita esot tik daiļa un viņai esot tāda vara, ka ļoti retam izdodoties atgriezties virszemē.

Tautas teika

          Joda dambis radies senā pagātnē. Bijis karš latviešiem ar leišiem. Leiši bij aplenkuši Embūtes pili. Jods nesis no Krusta kalna šurp zemi, lai aizbērtu upi. Jods izveidojis dambi, upi aizbēris, tā uzplūdusi, un leišiem bijis jāatkāpjas. Tas aizsprosts ir pie latviešu pils. Dambi nosauca par Joda dambi.

Tautas teika

          Lejaskurzemē, uz pašām leišu robežām, atrodas Embūte. Embūtes apgabals ļoti kalnains un gravains. Daudz vietās kalnus pušķo kupli skuju un lapu koki, bet pa vidu redzami ciemati, druvas. Kādā ielejā, augstu kalnu vidū, paceļas Embūtes muiža un baznīca. Sudmalu upīte, kas muižā griež dzirnavu lielo riteni, tek pāra simts soļu lejup gar stāvu, augstu, kupliem lapu kokiem apaugušu kalnu. Abās pusēs kalnam izrakti dziļi grāvji, to starpās samesti vaļņi, un pati kalna virsa līdzena.
          Uz šā kalna sirmā senatnē stāvēja Embūtes latviešu pils, jo Embūtes apgabalu - tā teika stāsta - toreiz apdzīvoja brīva, neapspiesta latviešu cilts. Pār to valdīja latviešu virsaitis - Indulis. Uz Embūtes pilskalna tai laikā pacēlās grezna, stipra ozola pils. Tur Indulis drošsirdīgi turējās pretim savam spēcīgajam kaimiņam, leišu virsaitim Mintautam, kā arī vācu bruņiniekiem. Latvieši, leiši par vēlu nomanīja, kādas briesmas viņu brīvībai draudēja no svešajiem ienācējiem - vāciešiem. Tālāk un tālāk bruņinieki spiedās uz priekšu. Viņi arvien vairāk tuvojās Induļa robežām un uzcēla jau Kuldīgu un citas pilis.
          Bija pienācis arī Embūtei izšķirošais bridis. Bruņinieki ielauzās tās apgabalā. Droši Indulis tagad veda savu karaspēku pret vāciešiem, kad jau iepriekš bija sūtījis pēc ātras palīdzības pie Mintauta. Latvieši, lai gan nelāgi apbruņoti, droši uzbruka savam pretiniekam. Tomēr latviešiem nesmaidīja laime: viņus pārvarēja. Vakarā drošsirdīgo latviešu kareivju atliekas maldījās izkaisītas pa mežu apkārt. Šis bija viņu brīvības pēdējais vakars. Ar mokām Indulim izdevās no kaujas lauka aizmukt un tikai meža biezumā glābties no vajātājiem. Piekusis, noguris, viņš nolēca no zirga, lai kādu brītiņu atpūstos koku pavēnī. Visu viņš bija zaudējis. Draugi un karabiedri gulēja kaujas laukā. Pils, viņa tēvatēva miteklis, bija ienaidnieka rokās. Tagad pavalstniekus - domāja Indulis - spiedīs ar uguni un zobenu atsacīties no senču dieviem, kuru apsardzībā viņi bija dzīvojuši no paaudzes uz paaudzi.
          Dienai austot, Indulis uzmodās, nepatīkamu sapņu mocīts. Te viņš izdzirda zirgu zviedzam un, uzlēcis kājās, ieraudzīja bruņinieku jājam. Sagrābis savu āvu, Indulis devās pretiniekam virsū. Bruņinieks nolēca no zirga un metās uz Induli ar paceltu zobenu. Krita cirtiens pēc cirtiena, bet tika atgaiņāts. Abu vairogi dārdēt dārdēja aiz spēcīgiem sitieniem. Atgaiņādamies, izlocīdamies, Indulis mācās arvien vairāk pretiniekam virsū. Bruņiniekam pamazāk zuda spēki un viņš, trāpīts no Induļa āvas spēcīga cirtiena, nokrita ar pāršķeltu bruņu cepuri. Indulis atraisīja cepures sprādzes un tavu brīnumu - ieraudzīja kuplus, tumš sprogainus matus un smalku, bālu seju. Viss liecināja, ka kritušais bruņinieks - sieviete. Izbijies Indulis viņu uzskatīja un ieraudzīja vēl kā dzīvības zīmi lūpas raustāmies. No tuvējā avota atnestais ūdens kritušo brīdi atspirdzināja. Tā atdarīja acis un ieraudzīja svešo vīrieti. Tā paģība, stipri ievainota un sāka pa murgiem plosīties. Tikai ar mokām Indulim izdevās viņu savaldīt, kamēr tā beidzot nespēcīga iekrita dziļā miegā. Ilgi Indulis prātoja, kas nu darāms. Vai gan lai ievainoto ienaidnieci atstātu vienu mežā nekoptu, tālu no savējiem? Ja viņš to ņem līdzi, tad, kavēts bēgt, drīz vien varētu krist ienaidniekam rokās. Ilgi cīnījās viņa krūtīs brīvības mīlestība un līdzcietība. Pēdējā uzvarēja. Indulis ātri atsvabināja ienaidnieci no bruņām, uztaisīja no koka nestuves starp abiem zirgiem, uzlika tur ievainoto bruņinieci un devās pa klusu meža ceļu projām. Reižu reizēm bruņiniece pamodās, atvērdama acis, bet drīz atkal iekrita dziļā miegā un murgos.
          Saule jau nāca pusdienā, kad Indulis no meža iznāca klajumā. Tur stāvēja vientuļš ciemats kupla mežiņa vidū. Indulis gāja pa ciemata gan ceļu uz priekšu, kur modrie māju suņi viņu saņēma riedami. Veca māmiņa, uztraukta no suņu rējiena, pienāca pie dzīvokļa durvīm apsveicināt savas tautas virsaiti. Īsi Indulis tai izstāstīja pēdējo dienu notikumus. Daža laba asara noritēja sievām un jaunekļiem pār vaigiem un daža nopūta vēlās pār lūpām, kad visā ātrumā bija sapulcējušies ap virsaiti. Dažai bija kaujas laukā gādnieks kritis, dažai bāliņš un tautietis.
          Bruņinieku nometnē visi bija kā sajukuši: pazudusi kareivju mīlule - skaistā Ārija. Viņa līdz ar tēvu bija atnākusi no Reinupes krastiem un līdz ar bruņiniekiem nesusi kara briesmas un grūtības. Meklētāji gāja, meklētāji nāca. Ārijas tēvs sēdēja caurām dienām bēdīgs Induļa pilī pie loga. Dienu no dienas jo vairāk zuda tēvam cerības vēlreiz redzēt savu mīļo bērnu. Dažs bruņinieks atcerējās viņu redzējis kaujas karstumā sev līdzās. Arī pats tēvs atminējās, ka redzējis bruņinieci baltā zirgā jājam. Tas viņu vairāk reižu bija izglābis no nāves briesmām. Ari starp kaujā kritušajiem nebija Ārijas. Viņa bija pazudusi.
          Ciemats, kur iegriezās Indulis ar Āriju, piederēja Pudiķim, Induļa draugam un karabiedram. Ari pats Pudiķis ar saviem dēliem drīz pārnāca mājās.
          Rūpīgā, mīlīgā kopšana, ciemata miers un mājinieku laipnība bruņiniecei palīdzēja drīz atveseļoties, atspirgt. Indulis ar Āriju klīda tagad pa mežiem, laukiem un nevienam nemanot viņu starpā nodibinājās cieša draudzība un mīlestība. Pudiķa ciematā tas nevarēja palikt noslēpumā. Vecā Pudiķa māte domīgi kratīja galvu. Izveseļojusies Ārija stipri ilgojās pēc savējiem. To nomanījis, Indulis negribēja viņu ilgāk aizturēt. Viņi sagatavojās ceļam. Otrā rītā Indulis ar Āriju, Pudiķa un viņa ļaužu pavadīti, devās uz Embūti, sasniegdami to tās pašas dienas vakarā.
          Kad Ārija bija savējo saņemu un ar tiem sasveicinājusies, tā steidzās pie sava tēva atzīties, ka mīlējot uzvarēto, no tēvu pils izdzīto latviešu virsaiti - Induli. Lepnais Embūtes uzvarētājs ilgi pretojās, savu vienīgo bērnu laist pie uzvarētā un nekristītā Induļa. Ārijas lūgšanās, kā ari Induļa apsolījums kristīties, lauza tēva cieto sirdi. Ar tēva atļauju Ārija tagad sniedza Indulim savu roku. Pudiķis, visu to redzēdams, dzirdēdams, stingri pretojās Induļa kristīšanai. Tas mēģināja Induli pierunāt, neatstāties no saviem tēvu tēvu dieviem. Pudiķis atgādināja Indulim Pērkona varu, visspēcību, pazemes dieva Joda viltību un kristīto Dieva nespēcību; stāstīja ari savus nelabos sapņus un paredzējumus, biedēdams Induli ar pārvarēto brāļu postu, sūro verdzības likteni Latgalē, Tālavā, Sēlijā. Pudiķis vēlējās, lai Indulis atkal sasauktu kareivjus un sāktu ar bruņiniekiem kauju. Indulis, Ārijas skaistuma valdzināts, palika kurls pret visiem draudiem un lūgumiem. Tas likās kristīties un sagatavojās Āriju drīzi vest pie altāra. Noskumis un ar sagrauztu sirdi Pudiķis redzēja, kā Induli kristīja, dzirdēja, kā tas saviem tēvu tēviem atsacīja.
          Induļa karabiedrs - Mintauts drīz dabūja dzirdēt par sava kaimiņa kristībām. Dusmīgs, ka Indulis atkritis, Mintauts rīkojās jo sparīgi uz karu. No malu malām sirdīgie, spēcīgie leišu kareivji salasījās ap Mintautu, tuvodamies Embūtei pa kalniem, lejām, kā jūras viļņi. Kara un dievu slavas dziesmas atskanēja vakaros gar ugunskuriem no tūkstošu kareivju mutēm.
          Induļa kāzu vakarā leišu nometnes ugunis jau laistījās pa Embūtes pakalniem. Izbailes, samulsums pārņēma pils mazo aizstāvju pulku - vāciešus un latviešus, kad izlūki atnesa ziņu par leišu pārsvaru. Tikai Ārijas tēvs nezaudēja dūšu. Viņa padoms apmierināties, paciesties iedrošināja visus. Daudz vietās gar pulka apcietinājumiem - resno baļķu sētu - nolika lielus kubulus ar ūdeni, lai varētu pielaisto uguni nodzēst. Pukstošām sirdīm, drošu prātu un ar nodomu aizstāvēties līdz beidzamam vīram, visi gaidīja rītu.
          Indulis sēdēja domīgs uz augstā pils vaļņa, lūkodamies gaišajās leišu ugunīs pils priekšā un upītē gravai pāri. Rīt bija gaidāma baiga diena. Citkārt drošajam, apķērīgajam vīram nebija neviena vārda, ko iedrošināt savējus. Te iztraucēja viņu draugs Pudiķis. «Induli,» viņš teica, «tu darīji nepareizi, pamezdams savus tēvu tēvu dievus, nododamies svešam, nepazīstamam dievam. Tagad briesmās viņš tevi atstājis. Griezies atpakaļ pie savas ticības, lūdz vareno Jodu, lai tev palīdz. Pērkonu, lūk, esi sakaitinājis, un tas tagad jau leišu pusē. Šo karu uzsūtījuši sadusmotie dievi tev atriebdamies.»
          Indulis paklausīja drauga padomam un nokāpa no pils zemē. Nakts tumsas, krūmu un meža sargāts, viņš nepamanīts aizlīda gar leišu sargiem. Pa ceļu tālāk iedams, viņš nonāca kokiem apaugušā ielejā, tā sauktā - Vilku laukā. Šis lauks bija svētīts Jodam. Te stāvēja vecs, sirms ozols - dievu miteklis. Senāk turp nesa katrs savu ziedu un piesauca dievus. Indulis lūdzās: «Jod, tu visuvarenais, valdīdams apakšzemes valsti - esmu maldījies. Kristīto Dievs mani atstājis un Pērkons tagad leišu pusē; nāc, parauj tu manus ienaidniekus; tev piederēšu mūžīgi mūžam.»
          Te piepeši atskanēja dobjš rūciens zem Induļa kājām un zeme trīcēja. Tuvāk un tuvāk viņš dzirdēja dobjus rūcienus: stiprāk un stiprāk trīcēja zeme. Nejauši izšāvās no zemes ar lielu troksni plata ugunsliesma, paceldamās līdz koku galotnēm. Indulis izbijies palēca atpakaļ: ar šaušalām viņš redzēja, ka liesma pieņēma pamazām milzīga cilvēka veidu. Pats Jods draudošu, nopietnu seju stāvēja viņa priekšā. Bargiem vārdiem viņš pārmeta Indulim, ka tas atkritis no viņa un citiem senču dieviem. Joda dusmas tomēr pamazām rima, apsolīdamies apsēstajiem un Indulim palīdzēt, ja tas palikšot viņam uzticīgs. Te pacēlās lēna vēsmiņa. Dieva parādījums pacēlās gaisā mākonītī, rīta vēsmiņas nests, tas pazuda koku galotnēs.
          Pirmie saules stari jau zeltīja rasainās koku galotnes, kad Indulis griezās atpakaļ uz pili. Pa reizei viņš dzirdēja tālumā Pērkona rūcienus. Pērkona tēvs dusmojās par Jodu, ka parādījies viņa valstī - virszemē un aicināja to uz cīņu. Šad tad paspīdēja gaišas zibens liesmas. Jau tuvāk ierūcās Pērkona balss un krita retas, smagas lietus lāses, ko Pērkons kā izlūkus sūtīja Jodam pakaļ. Vēl Indulis nebija ārā no ielejas, kad jau negaiss sacēlās pilnā bargumā. Lietus gāzās zemē kā spaiņiem, zibeņi laistījās pie tumšām debesīm, un Pērkona rūcieni dārdēja kalnos, lejās. Priecīgs un drošs Indulis steidzās uz priekšu, jo dievi bija viņu paklausījuši. Viņš sajuta atkal savās krūtīs seno vīrišķību.
          Velti Ārija, pilī taujādama, meklēja Induli. Te viņai iešāvās prātā, ka Indulis, laikam Pudiķa pierunāts, būs griezies atpakaļ pie saviem vecajiem dieviem. Pudiķa miers to pilnīgi rādīja. Aiztecēja stunda pēc stundas. Ausa rīts, un Indulis vēl nekur nebija manāms. Induli gaidīja arī Pudiķis. Tas palika nemierīgs un kopā ar Āriju devās uz Vilku lauku.
          Uzvaras dziesmas dziedādami un gavilēdami, leiši taisījās brukt pilij virsū. Te aiz pils, upītes gravā, piepeši redzēja izceļamies milzu stāvu un trim saujām zemju aizmetam upītei uzmetumu priekšā. Ūdens cēlās un sakāpa līdz pat uzmetuma augšmalai, izplūzdams pa visu upītes gravu gar pilskalna sāniem. Vēl Jods aizsteidzās pēc zemēm un nāca ar pilnu cepuri atpakaļ. Šīm zemēm būtu pieticis uzmetumu sabērt vai gravas augstumā, bet muklājā aiz pils Jodam pašļuka nesamais - zemes izbira.
          Mintauts, brīnīdamies par negaidītiem kavēkļiem, sasauca sapulci un nosprieda uzmetumu pārrakt. Jau leiši ķērās pie darba, kad piepeši uz Krusta kalna, aiz tagadējās Embūtes mācītāja muižas, redzēja ko mirdzam un zibam. Tie bija bruņinieki ar kristīto karaspēku, kas steidzās palīgā. No augšas nākdami, tie ar sparu iebruka leišu nesakārtotajos pulkos. Leiši atkāpās un tiem būtu nelabi klājies, ja Pērkons pats tiem nebūtu nācis palīgā. Sacēlās briesmīgs negaiss, Pērkons rūca, zibeņi šķīlās. Pārbijušies kristītie palika stāvam. Pērkona tēvs dusmās dzinās ar zibeņiem Jodam pakaļ. Jods bēga gar durvju durvīm, atrada tomēr visur uz muti apgāztus katlus un nevarēja nekur glābties. Apgāzts katls tēvu tēvu laikos noderēja aizsargam pret visādiem gariem.
          Te ļaudis redzēja slaiku, baltu stāvu pa klajumu šurp steidzamies. Tā bija skaistā Ārija. Jods žigli aiz tās... bet tai pašā acumirklī pašķīlās zibens un Ārija nokrita nedzīva gar zemi. Indulis viņu tā atrada. «Pērkona tēvs pats mani sodījis!» viņš izsaucās, aiziedams sagrauzts projām.
          No tā laika viņu neviens nav vairs redzējis. Vai viņš turēja savu Jodam doto solījumu un nogāja turp, kur zobenus vēl spēcīgi vēcināja par tēvu tēvu ticību, brīvību? Par to ļaužu mute cieš klusu, bet Induļa piemiņa dzīvo vēl paaudžu paaudzēs. Vēl šo baltu dienu rāda uzmetumu, ar kuru Jods upīti aizbēris un kādu kalniņu - Joda klēpi, aiz pilskalna purvainā pļavas vidū, kur Jodam izbirušas zemes no cepures. Barga pērkona laikā ļaudis vēl saka ne vien Embūtes viducī, bet visur Latvijā: «Pērkons Jodu gaiņā!»

Tautas teika

          Ai krāšņā Embūte! Biezās miglu vālas neļauj pārredzēt apkārtni, kur ejam. Un tomēr arī šādā visai trūcīgā apgaismojumā šis apskaužamais Kurzemes stūrītis brīnumjauks un košs.
          Kalnu milzums. Tie nav stāvi un strauji - vairāk lēzeni un slaidi, bet toties plašāki, pilnīgāki, augstāki.
          Vietvietām kalnu sānos un virsotnēs līgojas smagu vārpu pārpilnas druvas, bet daudzkārt arī tumšie skuju vai spirgtie zaļie lapu meži.
          Ielejas ērtas, lielas un plašas. Brīžam to vidū, kā līkumots sudraba diedziņš, vijas upīte, un krastos noklājušās, kā mīksti zaļais samts, pļavas un ganības; brīžam lejā pamirdz arī dabas mātes spodrais spogulītis - dzidrs dīķītis vai ezeriņš.
          Sevišķi jaukā vietā pati Embūte.
          Galvenā muižas ēka izceļas augstu gaisā, pašā kalna galā. Šis kalns stāv atsevišķi citu vidū. No vienas vietas tas noaudzis kupliem lapu kokiem, un spilgti baltajiem mūriem vajag stipri manīties, lai atrastu lapu jūrā vaļēju spraudziņu, kur paskatīties krāšņajā apkārtnē.
          Kalnam visapkārt dažādi ūdeņi, kas sakrājušies vai nu pusaizau gušos ezeriņos un dīķos, vai tādā pašā upītē. Bet visi viņi lasās un krājas pie dzirnavām, kur katrs vilnītis nepacietīgi gaida savu rindu - lēkt lielajam ūdensratam pāri un uzsākt tālo, jauko ceļojumu pa brīvo, brīnišķīgo Dieva pasauli.
          Dzirnavu un pārējās muižas ēkas stāv lejāk, vai tieši pašā lejā.
          Atsevišķi no viņām - maza, veca baznīciņa ar tādu pašu gailīti torņa galā.
          Muižas pusē, baznīcai tieši durvīs - liels, varens un pamatīgs krogus.

/Valdis V. Kurzemē: Ceļotāja piedzīvojumi un vērojumi Dievzemītes sētās un ārēs. - R., 1928./

          Kad no rīta piecēlos un izgāju rasainā dārzā, skats neviļus krita lejā, kur dzidrā rīta miglā dusēja Induļa dzimtene.
          Sienam savas somas pār pleciem un dodamies pa krauju lejup uz piegāzes ozolu un ošu birztalām. Rudens staigā pa koku galotnēm un birdina zarus, un ievīsta visu zeltā un purpurā. Skaists ir dzeltenais lapu jums virs galvas, bet vēl skaistāka zeme zem kājām. Zeme kā brīnišķīga grīdsega musulmaņu templī. Vajaga tikai mazliet pievērt acis, saka mans biedrs, un zeme liksies vēl pasakaināka. Apsēžamies uz zaļi nosūnojuša akmens, un pēkšņi debesīs izlaužas vesels gaismas milzums un pārpludina mūs un kokus, un daudzkrāsaino zemi, visu, visu. Kā saulē viss pārmainās, daiļāks, spārnotāks top. Rudens ber pār mani savu smaidošo zeltu, un tas ir tik labi. Ejam tālāk, iegādājamies garas lazdas nūjas, un kājas stieg trūdošā zemē, un mitrās lapas veļas zem kājām.
          Beidzot esam aizsnieguši Induļa kalnu. Kalnam abās pusēs pa divi vaļņi, bet visu vienu pusi ieslēdz straujā Embūtes upīte. Tauta stāsta, ka pirms 700 gadiem šeit atradusies virsaiša Induļa koka pils, un viņš licis izrakt vaļņus, kas pili padarījuši neieņemamu. Pats kalns noaudzis brīnumlieliem lazdu kokiem un ošiem, kuru gaiši zaļi dzeltenās lapas viz kā smaragds saulē.
          Līdzās Induļa kalnam, lejā pāri upītei, stiepjas garenais, šaurais Joda dambis, kas tiešām šķiet kā mākslīgi darināts, un turpat deju laukums, kur mēdz izbraukt arī Liepājas viesi. Uz kādu sprīdi tālāk izceļas Vilku kalns, kam blakus kā milzu plaisa šķeļas Vilku grava, šaura, piekritusi koku stumbriem, pieaugusi sirmām sūnām, papardēm, ar strautiņu vidū. Varenas nosūnojušas egles aizēno debesis. Izejot no gravas, drīz vien atrodamies pie Embūtes baznīciņas, kas stāv ar muguru pret vārtiem. Un lejāk Bruņinieku kalns ar vācu pils drupām, kas vēl tikai pirms diviem gadiem kā nodegusi. Šī zeme liekas visa noslēpumu pilna, tūkstoš audzes to minušas, un vēsture no katra sīkākā akmentiņa šeit runā savu valodu.
          Mans reibinošākais sveiciens Induļa un Ārijas sapņu un mīlas zemei.

/Rudzītis R. Svētceļotāja piezīmes. - R., 1929./

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna