Sākums tournet@tournet.lv
Pirmdiena, 22. jūlijs Marija, Marika, Marina
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

Saldus un apkārtneLiepāja un apkārtneKuldīga un apkārtneVentspils un apkārtneTalsi un apkārtne

KURZEME (KURLAND)

          Ģeogrāfija. Kurzeme ir kultūrvēsturisks novads Latvijas rietumos, kas aptver Liepājas, Kuldīgas, Ventspils un Talsu rajonu, kā arī Saldus un Tukuma rajona lielāko daļu.
          Rietumu pusē Kurzeme visgarām piekļaujas Baltijas jūrai, bet ziemeļaustrumos robežojas ar Rīgas jūras līci. Teritorijas ziemeļu daļai ir dabiskas pussalas veids, tādēļ to sauc arī par Kurzemes pussalu. Jūras ietekmi dabas apritē un cilvēku dzīvē te jūt spēcīgāk nekā citos Latvijas novados. Šī ietekme izpaužas vispirms jau klimatā, kas ir mitrāks, ar mērenākām temperatūras svārstībām nekā Latvijas austrumu daļā. (Ziemas Kurzemē mēdz būt maigas, bet vasaras - dzestras.)
Kurzemes piejūras stāvoklis jau kopš tālas senatnes izšķiroši ietekmējis arī iedzīvotāju migrācijas procesus, sakarus ar kaimiņiem un kultūras dzīvi. Kamēr vēl nebija sākusies jūrniecības attīstība, no jūras puses Kurzeme bija nepieejama. Grūti pārvarams šķērslis tolaik bija arī ar biezu, mitru mežu aizaugušais Zemgales līdzenums, ar kuru Kurzeme robežojas austrumos. Tālab visērtākie sakari novada iedzīvotājiem bija ar zemēm, kuras atradās dienvidos no Kurzemes, t.i., ar tagadējās Lietuvas rietumdaļu un Austrumprūsiju. Ar Lietuvu Kurzemei bija ērta satiksme pa Rietumkurzemes augstieni, bet ar Austrumprūsiju - gar jūras krastu (pa pludmali).
           Aizsākoties jūras kuģniecībai, Kurzemes iedzīvotāji nodibināja kontaktus arī ar aizjūras tautām. Tie jūtami sekmēja vietējo cilšu valstiskās iekārtas, tirdzniecības un kultūras attīstību. Tajā pašā laikā kurzemnieki arī turpmāk bija pasargāti no sadzīviskiem sakariem ar svešu tautu lielām masām. Acīmredzot tieši tādēļ Kurzemes iedzīvotāju etniskais sastāvs līdz pat mūsu dienām palicis daudz noturīgāks nekā, teiksim, latviešiem Latgalē. Arī etnogrāfiskās paražas un tautu tērpu savdabība Kurzemes piejūras joslā (īpaši Rucavā, Bārtā un Alsungā) saglabājusies labāk nekā Latvijas austrumos.
          Zemes virsa Kurzemē ir samērā nelīdzena. Kaut gan augstienes te nav tik izteiktas kā Vidzemē vai Latgalē, to relatīvais augstums pār upju ielejām un muldām augstieņu starpās, kā arī pār zemo piejūras līdzenumu ir ievērojams (80 - 150 m) un ainavā viegli samanāms. Kurzemes apgabalā pilnīgi vai pa daļai ietilpst šādas Latvijas reljefa lielformas: Rietumkurzemes, Austrumkurzemes un Dienvidkurzemes augstienes, Ventas-Usmas ieplaka un Dienvidkurzemes viļņotais līdzenums.
          Upju Kurzemē nokrišņu bagātības dēļ ir samērā daudz, taču augstieņu tuvums jūrai tām neļauj apvienoties lielākās sistēmās. Izņēmums ir vienīgā Kurzemes lielupe Venta ar Abavu, kas sākas tālāk kontinenta iekšienē un ar savām dziļajām, platajām ielejām dziļi iešķeļ Kurzemes platformu, sadalot to vairākās daļās ar atsevišķām augstumu grupām katrā. Ezeru Kurzemē ir diezgan maz. Lielākais no tiem ir Usmas ezers, kas atrodas Ventas-Usmas ieplakā.
          Vēsture. Pirmie iedzīvotāji Kurzemē ienāca 9. gt. beigās - 8. gt. sākumā pr. Kr. no dienvidaustrumiem, virzoties gar Baltijas ledus ezera krastu (tā robeža vēl šodien labi saredzama pie Medzes ciema). Savukārt ap 3000. gadu pr. Kr. te sāka ieplūst ciltis, kuras pārstāvēja ķemmes-bedrīšu keramikas kultūru. Arheologu atradumi Sārnates apmetnē šo cilšu dzīvesveidā ļauj konstatēt pirmās ražotājsaimniecības (lopkopības un zemkopības) pazīmes.
          2. gt. pr. Kr. Kurzemē parādījās auklas keramikas un kaujas cirvju kultūras ciltis, kuras speciālisti uzskata par pirmajiem indoeiropiešiem, resp., baltu priekštečiem. Arheoloģiskie izrakumi Tojātu apmetnē liecina, ka viņi jau sākuši nodarboties arī ar vietmaiņas lopkopību, kaut gan pārsvarā vēl pieturējušies pie savācējsaimniecības (zvejas un medībām).
          Kurzemes iedzīvotāju etnisko grupu robežas noteiktāk sāka iezīmēties tikai pirmajos gadsimtos pēc Kr. Mazkatužu kapulauka izpētē iegūtie dati rāda, ka Kurzemes dienvidrietumos ap to laiku dzīvojuši pirmkurši, bet ziemeļdaļa, spriežot pēc apbedījumiem akmeņkrāvumu kapos, - Baltijas somu senči (pirmlībieši).
          Kā uzskata zviedru arheologi, ap 400. gadu sākušies regulāri sakari baltu cilšu un senzviedru starpā, savukārt laikposmā no 650. gada līdz 850. gadiem Grobiņā (iespējams, arī Kapsēdē) jau pastāvējušas skandināvu, resp., sveju un gotlandiešu kolonijas. Vēlākie vikingu sirojumi Kursā (kopš 7. gs.) veicinājuši militārās mākslas un agrīno valstisko veidojumu rašanos. Tā Saksis Gramatiķis "Dāņu vēsturē" raksta, ka ap 750. gadu Brovallas kaujā starp dāņiem un zviedriem Smolandē dāņu pusē piedalījušies līvi, bet zviedru pusē - Kurši. Savukārt Hamburgas un Brēmenes arhibīskapa Rimberta darbā "Svētā Anskara dzīve" pieminēta no piecām novadu zemēm sastāvoša kuršu valsts.
          Pāvesta Gregorija IX nodoms bija jaunkristītās zemes, pirmām kārtām Kursu, ar legāta starpniecību pakļaut tieši pāvestam. Turpretī 1202. gadā dibinātais Zobenbrāļu ordenis, Rīgas domkapituls un rāte 1230. gadā slēdzot mieru ar deviņiem Austrumkursas (Vanema) novadiem, gribēja tos iegūt savā pārvaldījumā. Taču kurši izmantoja katru izdevību, lai atbrīvotos no svešās virskundzības.
          Turpmākajos gadu desmitos Livonijas ordenis Kursas pakļaušanā jau piedalījās ar ievērojamiem militāriem spēkiem. 13. gs. vidū tas uzcēla pili Kuldīgā, kur nometināja garnizonu. Ordeņa centienus sagrābt pēc iespējas vairāk zemes Kursā atbalstīja arī Vācu Svētās Romas impērijas ķeizars Frīdrihs II. Jau 1242. gadā pāvesta legāts Sabīnas (bijušais Modenas) bīskaps Vilhelms noteica, ka ordenim pienākas 2/3 no iekarotās Kursas teritorijas, bet Kursas bīskapam tikai 1/3. 1253. gadā ordenis un Kursas bīskaps tad arī tā sadalīja savā starpā kuršu novadus.
1260. gadā Durbes kaujā, kad kurši pārgāja žemaišu pusē, ordenis cieta smagāko sakāvi 13. gadsimtā. Drīz vien sākās lielā prūšu sacelšanās Erkus Manta vadībā, nedaudz vēlāk sacēlās sāmsalieši. Kuršiem uz īsu laiku bija izdevies atbrīvoties no ordeņa virskundzības. Taču 1267. gadā ordeņa mestrs Luterbergas Oto noslēdza mieru ar kuršiem, kuri apņēmās pakļauties ordenim, maksāt tam nodevas un pildīt klaušas.
          Turpmākajos gadsimtos Kurzemes likteņi bija vairāk vai mazāk cieši saistīti ar visas svešzemnieku pakļautās un tikai 1918. gadā neatkarību atguvušās Latvijas likteņiem. Līdz 1561. gadam Kurzeme ietilpa Livonijas valstu konfederācijā. No 1561. gada līdz 1795. gadam tā atradās Kurzemes un Zemgales hercogistes sastāvā (formāli hercogiste bija Polijas karaļa lēnis, bet faktiski - patstāvīga valsts). 1795. gadā novada teritorija kļuva par Krievijas impērijas Kurzemes guberņu un šādu statusu saglabāja līdz 1918. gadam, kad nodibinājās Latvijas Republika. 1940. gadā neatkarīgās Latvijas teritoriju, tai skaitā arī Kurzemi, okupēja PSRS. Kopš 1991. gada augusta Kurzeme ir formāli atjaunotās Latvijas Republikas sastāvdaļa.

Bibliogrāfija Kurzemes novada studijām

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna
Jūs esat apmeklētājs