Sākums tournet@tournet.lv
Trešdiena, 29. jūnijs Pēteris, Pāvils, Pauls, Paulis
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

          Reiz tagadējā Alauksta ezera vietā bijusi muiža. Kungs, kas šinī muižā dzīvojis, bijis ļoti bargs pret saviem ļaudīm, tos bieži pēris un visādi spīdzinājis. Lai gan kungs bijis bargs, tomēr katrā Jāņu dienā devis alu saviem ļaudīm, lai dzer, cik grib. Pēc viņa nāves nācis cits kungs, kas kalpus tāpat strādinājis, bet Jāņos nedevis nekāda alus. Par to ļaudis sadusmojušies un gribējuši kungu nonāvēt. Kungs par to dabūjis dzirdēt, sabijies un devis saviem kalpiem veselu mucu alus. Kalpi nevarējuši visu mucu izdzert, un tas alus, kas mucā palicis pāri, sācis tecēt laukā. Tas nu tikmēr tecējis, kamēr izcēlies tagadējais Alauksta ezers.

Tautas teika

          Kādreiz ezeri ceļojuši pa gaisu. Ja gani vai kāds cits cilvēks uzminējis to vārdus, tad nolaidušies. Tā ceļojis arī Alauksts. Gani to ieraudzījuši un saukuši:


«Bēgat, gani, arājiņi,
Alauksts nāk, Alauksts nāk!»

          Kad vārds uzminēts, tad Alauksts nolaidies savā tagadējā vietā.

Tautas teika


          Reiz nākuši divi melni negaisa debeši: tie bijuši Inesis ar Alaukstu. Gribējuši abi vienā vietā nomesties. Abi gribējuši nomesties augstākā vietā, kur nekas netraucē. Tāda vieta te. Inesis arī te grib nomesties. Sākuši gaisā plēsties, taisīt savā starpā karu. Inesis pirmais licis Alaukstam vienu plauku. No tās Alaukstam esot cēlusies sala. Alauksts par to Inešam sadevis septiņas pļaukas no vietas. No tā Inešam cēlušās septiņas salas. Kad izrādījies, ka Alauksts uzvarētājs, tad Inesis bēdzis no šā apgabala un nosviedis vienu gabalu no sevis purvā. No tā cēlies purvainais Tauna ezers. Viena šļakata aizskrējusi pāri kalnam. Tā cēlies Zobola ezers. Kad Inesis aizskrēja no Alauksta prom, tad Alauksts teicis: «Man būs auksti, bet tev būs karsti.» Tā arī ir, jo Ineša muguru vienmēr ziemā rīvē zemnieki - pāri Ineša ledum katru ziemu iet dažādi ceļi pāri.

Tautas teika

          Viņos laikos Dievs uzcītīgi līdis līdumus, aris, sējis un tomēr kā nevarējis, tā nevarējis pie naudas tikt. Velns turpretim gultu ievietojis ezerā, lai, tiklīdz ceļas, būtu ūdens pie rokas, kur nomazgāties. Un tā viņš, caurām dienām gulēdams, slinkojis; bet viņam laba muca naudas bijusi piekrājusies, jo viņš mācējis pa naktīm zagt un laupīt.
          Beidzot Dievs nodomājis Velnu piemānīt un viņa naudas mucu aiznest. Viņš atvēlējis Velnam pār Alauksta ezeru tiltu taisīt, ja šis apsolās pa vienu nakti, līdz gaiļiem, gatavs tikt. Tas Velnam bijis brīnum pa prātam, jo viņš vienreiz jau agrāk bija runājis Dievam, vai nevarētu vēlēt pār Alaukstu tiltu celt. Bet Dievs toreiz neatvēlējis, tādēļ ka Velns ieminējies: deviņi pa šo tiltu pāriešot, desmitais katrreiz slīkšot. Tas Dievam nepaticis un tā neļāvis tai reizē. Bet tagad - tādi brīnumi! - Dievs pats skubināt skubinājis tiltu celt! To Velns gandrīz nevarējis nemaz saprast: bet Dievs gan sapratis: viņš gribējis par to laiku, kamēr Velns ar tiltu mocās, naudas mucu aizdabūt un tomēr tilta darbus nelaikā izjaukt.
          Bet māci nu Velnu! Tas arī nebijis muļķis: vakarā, pie darba stādamies, neatstājis vis naudas mucu vēja vaļā, bet izvēlis to no ezera un uzbēris vienu cepuri zemes virsū, lai neviens nepaņemtu.
          Ko nu? Dievam izjucis nodoms. Bet viņš tomēr apķēris, kas darāms. Viņš uzaudzējis ātri, ātri Velna bērumam, naudas mucas kalniņam, zāli un kokus un steidzies gaiļa celt. Velns patlaban strādājis vienos sviedros: divi klēpji akmeņu jau bija iebēris ezerā - kā nesis trešo, jau gailis aizdziedājis. Nu skrējis lieliski. Bet, pārlieku steidzoties, tupele nomukuši un klēpis izbiris uz sausuma. Neko darīt - lai nu ar tiltu, kā ar tiltu - steidzies to pašu naudu vēl saglābt. Tomēr, skaties, kur gribi, naudas mucas arī vairs nav. Gan skrējis trīs reizes ap ezeru riņķi, bet nav un nav; vienu vietu gan skaidri atminējis, bet tur zāle un koki uzauguši - nevar būt: labāk nemaz nemeklējis. Un tā tad arī palicis.

P i e z ī rn e. Šis naudas kalniņš vēl šodien esot redzams pie Vecpiebalgas Roznēnu robežām, ziemeļos no Alauksta ezera. Velna gulta atrodoties 200 soļi no naudas kalniņa uz rītiem un pašā ezerā desmit soļi no malas. Dēvētā gulta ir septiņu pēdu garš, četru pēdu plats akmenis. Tūliņ no šīs Velna gultas (no akmeņa) līdz pus Alaukstam (vienu versti garumā) stiepjas šaurs akmeņu braslis (akmeņu rinda), pa kuru var dikti tālu ieiet kājām Alaukstā. Šis braslis esot tas nepabeigtais Velna tilts. Un Roznēnu, Ra-gažu robežās esot tas izbirušais akmeņu klēpis, jo trīs pēdu dziļumā te vēl šodien atronot akmeni pie akmeņa.

Tautas teika

          Notikums attiecas uz tiem laikiem, kad ezeri laidušies pa gaisu. Kādu dienu divi ezeri, Inesis un Alauksts, laidusies pāri Vecpiebalgai un sākuši strīdēties. Izrādījies, ka abi ezeri gribējuši nolaisties vienā vietā. Strīdoties Inesis saskaities un iesitis Alaukstam vienu pliķi, bet Alauksts iesitis Inesim septiņus pliķus. Strīdēdamies un plēsdamies abi ezeri bijuši noguruši un nolaidušies zeme netālu viens no otra. Pliķu vietā izcēlušās salas. Inesis dabūjis septiņus pliķus, un tā tam izcēlušās septiņas salas, bet Alauksts vienu pliķi - un tā arī viņam ir tikai viena sala.

Tautas teika

          Kad Dievs bija radījis pasauli, viņš lika, lai visi iet savās vietās. Arī ezeri meklēja sev patīkamāko vietu, kur apmesties. Un tā nu iznāca diviem ezeriem - Inesim un Alaukstam -, meklējot sev labu apmešanās vietu, lielas nepatikšanas, lielas nesaskaņas. Viņiem abiem vislabāk bija iepatikušies Vecpiebalgas kalnāji un pakalni. Un abi ezeri te gribēja apmesties uz dzīvi. Vārds pa vārdam, un abi sāka pa īstam saskaisties. Neviens negribēja otram paradonu dot.
           Inesis bija straujāks. Viņš atvēzējās un deva Alaukstam pamatīgu pļauku. Šļakatas vien nošķīda uz visām pusēm. No šīs pļaukas Alaukstam radās sala.
          Tad nu arī Alauksts pamatīgi noskaitās. Viņš saķēra Inesi ap vidu un saspieda to pavisam tievu, un tad sāka sist. Alauksts deva Inesim septiņas pļaukas. Šļakatas vienā straumē šķīda uz visām debess pusēm. No katras sistās pļaukas Inesim radās sala.
          Tā radās Bābu sala. Šai salā visi kociņi un krūmi auga tādi sīki un kroplīgi. Pati sala mitra un purvaina.
           Otra sala - Vārnu sala. So salu iemīlējušas vārnas. Viņas te vienmēr ķērkdamas laidelējas un vij sev ligzdas.
          Tad vienu salu sauc par Sproģu salu. 5ī sala bija tuvu pie ezera malas. Sproģu salā auga laba zāle, un Sproģu māju ļaudis te pļāva sienu un laivās veda malā uz mājām.
          Visskaistākā bija Mīlestības sala. Sī sala bija ar stāvu uzkalniņu. Kā jau Mīlestības salā, te visi koki centās augt pa divi kopā. Te ziedēja ievas, te ziedēja kļavas, te ziedēja visādas puķes. Te viss iepriecēja.
          Citām salām nosaukumu nezinu.
          Bet no tām šļakatām, kas izlija no Alauksta, radušies daudzi Vecpiebalgas ezeri un ezeriņi. Tāds ir Zobols, kas radies no palielas šļakatas. Viņš gozējas pa Piebalgas tīrumiem. Tāds ir dūņainais Tauns. Šai ezerā labprāt dzīvo zivis. Taunā iekritusi arī šļakata no Ineša, tādēļ tas ir tāds lielāks.
          Mierīgi guļ savā vietā Leimaņa ezers. No mazas mazītiņas šļakatiņas radies sīciņais Sumaiziņš. To pavasarī iemīlējušas lakstīgalas.
          No Ineša šļakatām radies pie paša Ineša tuvumā mierīgais Nedzis. Ezers nokritis turpat pie paša lielā Piebalgas sila. Nedzim patīk sava vieta, un viņš labprāt gozējas un vizuļo saulītē. Otra šļakata nokritusi Briņģos, un tā radies Briņģu ezers. Tas iekritis pie Nedrebkalna pakalniem un pauguriem. Te Jāņos visādi ziedi cenšas cits citu pārspēt ziedēšanā.
          Liedes gravā bija veseli trīs ezeriņi: Kliģēnu ezeriņš, Aklais ezeriņš, bet trešā ezera vārds aizmirsies. Šiem ezeriņiem tek cauri Liedes upīte. Tā ir Vecpiebalgas robeža ar Mēdzulu. Liedes grava ir ļoti liela un dziļa, arī plata. Divi ezeriņi tagad aizauguši, Kliģēnu ezeriņš arī pamazām aizaug.
          Pie Ilzītēm lielajā silā guļ Ilzītes jeb Mežezers. Šis ezers ir pieaudzis baltajām ūdensrozēm. Pie Mūrniekiem saulītē vizuļo apaļais Mūrniekezeriņš. Viņš izskatās kā no debesīm nokritusi ezera acs.
          Tā divu lielu ezeru sanaidošanās un sakaušanās dēļ ir radušies tik daudzi lielāki un mazāki ezeri Vecpiebalgā.

Tautas teika

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna