Sākums tournet@tournet.lv
Otrdiena, 18. decembris Kristaps, Kristofers, Krists, Klinta
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

  Teikas un ceļojumu apraksti

Pa skaisto Vidzemi
Atmiņu drumslas par Rūdolfu Blaumani
Vēstule Annai Brigaderei

Pa skaisto Vidzemi*
          Šoreiz savam izbraucienam esmu izvēlējies balto lielceļu no Pļaviņām uz Ērgļiem. Gribu vairāk kā pēc divdesmit pieciem gadiem apciemot Rūdolfu Blaumani un atpakaļceļā redzēt vienu no cildenākiem Vidzemes apvidiem dabasskatu ziņā - Vestienas un Vietalvas augstieni.
          Rūdolfs Blaumanis guļ Ogres krastā. Kapsēta atrodas romantiskā vietā. Kaut tikai nebūtu tik pārāk romantiska! Sabrukusē kapliča, žagariem un visādiem sētmalas stādiem aizaugusē kalna mugura, kur retumis paceļas kāds krusts, liek domāt, ka ir te sen pamesta kapu vieta. Es tiešām pirmo reizi izeju kapsētai cauri, neatrazdams ne sētas, ne vārtu, ne Blaumaņa pieminekļa. Tikai ceļā uz otru kapsētu kalna dobē dabūju zināt, ka dzejnieka kaps tomēr ir šeit un ka to var labi no lielceļa redzēt.
          Jā, tiešām tur viņš ir! Pa šķībām zemē ieraktām pakāpēm var tikt augšā. Burkarda Dzeņa veidotais kapa akmens, kā jau to esam daudzkārt redzējuši attēlos, stāv cildeni, bet nabadzīgā apkārtne to it kā nomāc. Trīs zemas kopiņas kā garenas puķu dobes stāv smagā akmeņa pakājē, skumji ziedēdamas ziliem ziediem. Savītis puķu pušķis vidējās dobes galā. To varbūt nolicis kāds, kam patīk dzejolis «Vēl tu rozes plūc». Skumjo noskaņu pastiprina sols ar salūzušu atzveltni. Cik labi, es domāju, ka Blaumaņa estēta acis nespēj vairs atdarīties. Viņš otrreiz nomirtu aiz īgnuma par tādu nevērību pret viņa izsmalcināto gaumi. - Mīļais Rūdolf, vai tev tomēr nederētu parādīties sapnī tiem, kam pienākums tevi nepiemirst? Te virs zemes, kā pats labi zini, tāda paraša, ka drīzi aizmirst tos, kas nogājuši drusku atpūsties.
*/Jaunsudrabiņš J. Pa skaisto Vidzemi // Jaunākās Ziņas. - 1934.gada 15. septembrī/

Atmiņu drumslas par Rūdolfu Blaumani*
(..)
          Tad - Braki. Mazas grabošas durtiņas ar stikla lodziņu augšgalā, aizbultējamas ar mikroskopisku aizšaujamo - tādas bija Blaumaņa parādes durvis. Priekš jaunajiem te bij Meka, un dažs labs šinīs zemajās durtiņās ir liecis savu galvu. Aiz šīm durvīm pirmajā istabā mazs skapītis, galdiņš ar pāris krēsliem un klavieres - priekš ciemiņiem, Blaumanis gan reti pie tām piesēdās. Pie sienas Blaumaņa tēva - pavāra ģīmetne. Tas arī viss. Par to otra istaba, Blaumaņa rakstāmā istaba, bija bagātāka. Uz krāģīša uzgāztas durvis - tas bij viņa rakstāms galds. Pie maza, šaura lodziņa - vienīgā lodziņa istabā - krēsls. Saules nu gan te daudz nebija. Pie tumšās sienas - plaukts no augšas līdz lejai. Uz plaukta Blaumaņa bibliotēka, daudz papīru, avīžu un vēl dažādas citas vajadzīgas un nevajadzīgas lietas. Turpat Blaumaņa gulta, tad drēbju skapis un mātes gulta. Pagrozīties jau te varēja, bet vairāk arī ne. Uz durvīm, tas ir, rakstāmā galda, kā jau piederas, atkal papīri, un - sevišķs cilājams koka krāģītis, viss aprakstīts. Blaumanim bija paraša, rakstot likt papīru nevis tieši uz galda, bet uz šī krāģīša. Laikam mugura un krūtis bija mazāk jāliec. Viss stipri vienkārši, vecpuisiski, bet silti gan Dažreiz mēļoja: «Kad būšu bagāts, tad es sev nopirkšu grāmatu skapi ar stikla durvīm.» Līdz grāmatu skapim gan nu viņš netika.
          Blaumanis Brakos skaitījās saimnieks, bet saimniecībā gan īstas saimnieka rokas nevarēja manīt, un, kā nu kuram tur labpatikas strādāt, tā bija labi. Rezultāts bija tas, ka Blaumaņa spalvai bija jāpalīdz māju noturēt un izvilkt. Blaumanis reiz taisījās rakstīt lugu «Bada kalnā» - te bij domāti Braki. Bet pie Brakiem viņš tomēr turējās, jo tie deva iespēju uzņemt vienu otru no jaunajiem.
(..)
          1908. gada Blaumanis dzīvoja pie mākslinieka Rozentāla. Ziemas beigās viņš aizbrauca uz Brakiem, lai atpūstos un uzlabotu krūtis. Šīs krūtis jau sen lika sevi just. Par viņu atpūtināšanu un uzlabošanu gan tika runāts, bet - maz kas darīts. Istabiņā sēdot un pār galdu noliecoties, krūtis nelabojās. Un tad - tā staigāšana pa bodītēm pēc maizes, siera, cukura, pusdienošana pa ēdnīcām, kur nu gadījās un kad laiks iznāca, - tas nu ar nebija tas īstais priekš veselības atkopšanas. Viņš cerēja un gaidīja, ka viņa kopotu rakstu izdošana, uz ko pašulaik gatavojās, dos reiz iespēju piegriezt krūtīm nopietnāku vērību. Sarunas par kopotu rakstu izdošanu tika vestas vēl pa slimības laiku, bet - viņa ilggadīgā darba augļi nāca plūcami tad, kad Blaumanim pašam tie vairs nebija vajadzīgi...
          Bet nu atpakaļ uz Brakiem. Te viņu slimība bij saņēmusi vēl ciešāk. Kad uz Ērgļiem izbrauca ārsts Skuja, tas varēja tikai konstatēt, ka lieta ir nopietna un vajadzīga rūpīga kopšana. Māte jau nu viņu kopa ar lielu sirsnību un darīja visu, ko spēja, bet Brakos nebija tie apstākļi, kādi vajadzīgi diloņa slimniekam. Sabiedrībā valdīja maldīgas domas, ka Blaumanim nekā netrūkstot, bet tanī pašā laikā "bagātnieks" gulēja, pareizāki - sēdēja Braku dibenistabiņā - zemā, tumšā, piekrāmētā. Bada - zināms - nebija, bet ērtību arī gan it nekādu. Un tad - ārstēšanās metodes Brakos un sanatorijās - jā, kas te bija kopīgs? Ja Blaumanis no paša sākuma būtu nācis higiēniskākos apstākļos un ārstu uzraudzībā, - varbūt dilonis nebūtu viņu tik ātri sagrauzis. Bet ko nu tagad vairs līdz tāda minēšana un zīlēšana, sak, kas būtu un kas nebūtu bijis! ...
          1908. g. 30. aprīļa vēstulē viņš, starp citu, raksta: "Jūtos citādi spirgtāks, tikai karstums drusku pacēlies un naktīs neļauj gulēt. Ceru visu no pavasara siltā laika." Cerības nepiepildījās. Jau maijā temperatūra reizēm kāpa līdz 38°. Blaumanis palika drīz apātisks, drīz nervozs un nepacietīgs. Viņš gribēja tikt ārā no Brakiem: "Es jūtu, ka te ar mani ir beigas". Bet uz kurieni tad un galvenais - ar ko tad?!
          Pateicoties Dr. Skujas siltai vēstulei avīzēs, sabiedrībai nāca zināms Blaumaņa stāvoklis, un Literatūras fonds sāka vākt līdzekļus ārstēšanai. Kad pēc kāda brauciena no Rīgas viņu gribēju iepriecināt un stāstīju, ka sabiedrībā sāk par viņu domāt un Literatūras fonds gādā par līdzekļiem, Blaumanis noteica: "Man tagad gluži vienalga, ko par mani domā vai runā - vai arī ko dara. Bet, ja nu kāds meitietis vai arī cits kāds priekš manis dod trīs rubļus, tad - to viņam nevar ņemt ļaunā..."
          Kā jau teicu, Blaumanis slimības laikā pavadīja dienu un nakti sēdus gultā, sakumpis uz ķisena, kuru tas turēja uz ceļiem. Salmu maiss bija noberzis adu, un Blaumanis sūdzējās, ka sēdēšana savienota ar sāpēm, kas viņa nervozitāti pastiprināja. Aizbraucu uz Rīgu apgādāt gumijas sēdamo ķiseni un nokārtot braukšanas lietu. Rīgā, starp citu, gadījās ieiet kādā N. firmā. Veikala īpašnieks ieprasījās par Blaumaņa veselības stāvokli, vajadzībām un izredzēm. Sarunā, starp citu, pastāstīju, ka atbraucu iegādāt sēdamo ķiseni, ka stāvoklis ir grūts. N. bija lasījis Dr. Skujas silto vēstuli "Rīgas Apskatā", kurā izskanēja atgādinājums sabiedrībai neaizmirst rakstnieku, kas grūtā brīdī atstāts savam liktenim. N. kustinātā balsī žēlojās par tautas nepateicību. Vai tad Blaumanis visu savu mūžu, priekš tautas strādādams, neesot tik daudz pelnījis, ka par viņu tagad iedomātos? Jā, tāds -- lūk - esot tas tautas darbinieku liktenis!
          Jāatzīstas, man iešāvās prātā nelabas domas, sak, tūliņ nopirks gumijas sēdamo ķiseni un nosūtīs uz Brakiem. Nebiju trāpījis. Aizgāju apkaunējies par savu pļāpību, jo varēja izlikties, it kā es gribētu viņa sirdi mīkstināt un priekš Blaumaņa kādu trijnieku izkaulēt.
          Blaumanis atkal atdzīvojās, kad Rozentāla kundze viņam bija izgādājusi uzņemšanu Takaharju sanatorijā Somijā. Viņš traucās turp. Ārsti un pazīstami neieteica doties ceļā ar tik slimu cilvēku. Un nu iesākās! ... No vienas puses: "Jūs varat palikt ceļā ar līķi uz rokām!" No otras: "Janci, tu mani vedīsi!" Kam nu klausīt?! Un tā nesaprašanā tika mērots ceļš no Rīgas uz Ērgļiem un atkal uz Rīgu un atpakaļ. . . Blaumanis nāca tik tālu, ka savā klātbūtnē vairs necieta cilvēkus, pat tuviniekus ne. Par ārstiem vairs nedrīkstēja ne runāt. No labsirdīgā, pacietīgā un saticīgā Blaumaņa maz kas bija atlicis.
          "Te Brakos ar mani ir beigas ... Tādēļ, ja tu mani utt., utt. - tu mani vedīsi."
          Nekas cits neatlika kā uzņemties morālisko atbildību un, neskatoties uz brīdinājumiem, vest viņu uz Somiju. Pa to starpu Literatūras fonds bija sagādājis līdzekļus uzturai Somijā.
          Ja, ka nu aizvest, lai nepaliktu ar līķi uz rokām? Tika sakombinēts vispirms ērts nesamais krēsls, spilveniem izpolsterēts, jo dažas verstes no Brakiem līdz lielceļam bija nolemts viņu nest nēšus. No Jumurdas īpašnieces izdevās izlūgt slēgtu kalešu, kurai vajadzēja gaidīt uz lielceļa un aizvest verstes 40 līdz Koknesei.
          Tas bija jūnija vidū. Kad Blaumanim paziņoju, ka braukšanas lieta nokārtota, viņš atdzīvojās. Tā savā ziņā bija amnestija notiesātam. Braukšanas rītā viņš pats uzcēlās no gultas, ko jau sen nebij darījis, mēģināja būt jautrs, omulīgs, prasīja brokastis, jo šim ēst griboties. To vajadzēja saprast šā: "Es, lūk, nemaz neesmu tik vājš, kā es izskatos, un velti tu bažījies ar mani ceļā doties." Nosēdās pie galda, paņēma rokā olu, pacēla gaisā kā alus glāzi, "pieskandināja", teica "sveiks!" un apēda olu. Prasīja vēl otru glāzi tējas.
          Bet pagalmā jau gaidīja nesamais krēsls un nesēji - Ērgļu draugi un kaimiņi. Ārā ejot, pie spoguļa apskatīja savu nedzīto zodu, pabraucīja to, sak, vajadzēja gan nodzīt bārdu, izpurināja veco, savāļāto platmali un nosmējās: "Ta nu gan es izskatos pēc jūras razbainieka."
          Lai šķiršanos no Brakiem padarītu vieglāku, jau iepriekš tika par to gādāts, ka viss noritētu pēc iespējas veikli, jautrām, cerību pilnām sejām, un skubā viņš ne-pagūtu aptvert un izjust smago šķiršanās momentu. Ērgļu draugi rūpīgi un viegli pacēla krēslu, Blaumanis noņēma cepuri un, uz priekšu tālumā raudzīdamies, kaut kam noteica: "Sveiki! Uz redzēšanos!" To jau nu gan visiem gribējās ticēt, un Blaumanim pašam arī jo stipri, bet - kaut ko mākslotu, piespiestu varēja dzirdēt cauri šim "uz redzēšanos".
(..)
          Pēc divi un pusmēneša ārstēšanās sanatorijā - 4. septembrī viņš bij savā gultā atrasts miris. Pēdējā brīdī pie viņa nav bijis neviena ...
          Zārks, pušķots vainagiem, puķēm un Somijas priežu zariem, līdz bēru dienai stāvēja Ērgļu baznīcā.
          Ataicināju fotogrāfu un liku uzņemt zārku no vairāk pusēm un Blaumaņa seju - pavisam 7 uzņēmumus. Pēc bērēm, uz Rīgu braucot, paņēmu plates līdz, lai Rīgā kopētu. Bet te nu notika kaut kas, ko sev nekad nepiedošu: vilcienā man šos negatīvus nozaga. Vēlāk griezu zemi apkārt - velti. Par laimi, fotogrāfs visas plates nebij izdevis, bet vienu sev paturējis, tādēļ Blaumaņa zārka uzņēmumi ērglēniešiem ir.
          Blaumaņa zārks bij sasists no plāniem dēļiem, tā ka, zemi virsū berot, zārkam tūliņ vajadzēja saplakt. Radās domas, ka derētu kapu izmūrēt ar ķieģeļiem. Bēres rītdien, - kur ķert ķieģeļus? Cepļa tuvumā nebija, un no Kokneses atvest vairs nebija laika. Ērglēnieši stāstīja, ka muižā pašlaik pārbūvējot pili un tur esot lielāks vairums materiāla. Aizgāju pie muižas īpašnieka Tranzē, ar kuru Blaumanis ļoti draudzīgi satika. Izliku muižniekam apstākļus un lūdzu pārdot, aizdot, īsi sakot, izlīdzēt ar kādu 100 ķieģeļu Blaumaņa kapam. T. vispirms izteica savu nožēlošanu par Blaumaņa nāvi, apvaicājās par bērēm un tad ieminējās, sak, kāda nozīme esot kapa izmūrēšanai, un vai tas esot vajadzīgs? Atbildēju, ka esam to nolēmuši un gribam to darīt katrā ziņā, tādēļ esam gatavi maksāt katru cenu un pieņemt katrus noteikumus, lai ķieģeļus dabūtu. Dabūju atbildi: "Es nezinu, vai mums lieki ķieģeļi ir, un - strādnieki var palikt bez darba, ja ķieģeļus atdosim; mums pašiem vēl ķieģeļi jāpērk, un, ja mēs ķieģeļus izdosim, tad būvesdarbiem būs jāapstājas utt." Teicu, ka tādi un tādi Ērgļu saimnieki galvo, ja vajadzīgs - ar parakstu, ka līdz pirmdienai ķieģeļi būs no Kokneses pievesti. Pārgāja valoda uz kaļķiem: vai mums kaļķi esot un kā tad mēs bez kaļķiem samūrēšot. Tā bija tāda izrunāšanās. Bija tik neveikli te lūgties, pierādīt un nabagoties.
          T. atsauca muižas pārvaldnieku un lika tam jautājumu apmēram šādi: "Te lūdz ķieģeļus, vai mums ir lieki ķieģeļi ko dot?" Pārvaldnieks paskatījās uz kungu, uz mani, pastomījās, saprata, kas tam jārunā, un tādēļ teica, ka ar ķieģeļiem esot pagrūti, lieku jau neesot un pašiem vēl būšot jāpērk. Dabūju labu padomu, ka varot kapu izlikt ar dēļiem vai ar nomalēm; materiālu varot dot, jo šiem esot. Laipno piedāvājumu palaidu gar ausim. Pēc tam pieklājīgi atsveicinājāmies.
          Dienu vēlāk, Blaumaņa bēru dienā, muižas īpašnieks ar vainagu rokā gāja zārka galvas galā no baznīcas līdz pat kapsētai.
           Bet kaps palika neizmūrēts.
          Tur - rudens dienā uz Ogres krasta guldījām Blaumaņa atliekas dzimtenes smiltīs. Jau turpat bēru dienā bij dzirdamas valodas par Blaumaņa muzeju, pieminekli. Pagājuši vairāk nekā 14 gadi. Pieminekli jau vēl var uzcelt, bet muzeju? Šo to jau vēl varētu sameklēt, bet - daudz kas aizgājis bojā.
          Gandrīz 10 gadus noglabāju Blaumaņa mapi, spalvas kātu, vēstules un dažus sīkumus, bet pēc kariem, dzimtenē atgriežoties, atradu tanī vietā pelnu čupu. Blaumaņa tintnīcu ar klibo pakāju, no kuras iztecēja viņa raksti, vadāju pa Krieviju apkārt kā kaķis bērnu. Tikai vāciņš vēl še uzglabājies. Un tomēr - Blaumaņa muzejam vēl šo to varētu sameklēt - ja gribētu un ja būtu vērts. Varbūt priekš jaunās paaudzes?

*Greste J. Atmiņu drumslas par Rūdolfu Blaumani. // Teātra Vēstnesis.  - 1922/1923. g. sezona. - Nr. 6.

Annai Brigaderei*

15. maijā 1908. g.

          Mīļā biedrene! Jūsu jautājums, kad atkal varēšu uzņemt feļetona vadīšanu, man izklausās kā maza ironija. Es taisos uz viņu pasauli, un Jūs man vēl runājat par avīzi. Bez visa joka: man jau ilgāku laiku ar veseļošanos negāja uz priekšu, drudzis kāpa no jauna, un es nezināju, ko darīt. Te pusotras nedēļas atpakaļ es drusku apsaldējos, un piepeši man uzbruka liels kāss ar stipriem izmetumiem. Man jāpiezīmē, ka mazs bronhu katars labajā pusē man jau pastāvēja gandrīz visu slimības laiku, kāss nāca šad un tad - bet maz - un izmetumu nebij nekādu. Aizvakar nu bija Dr. Lindbergs atkal pie manis, un tas man visnepārprotamākā kārtā lika manīt, ka kāsam par iemeslu ir dilons. Abos bronhos tagad esot katars, un arī plaušās vietvietām jau esot manāms «Rasselgeräusch». Tas viss man uzbrūk, kad es no pleurīta vēl nemaz neesmu atlabojies, un karstums arī vēl pastāv uz 37,4 līdz 38. Ko es no savas puses varu darīt, to esmu darījis un daru: es ēdu, cik varu, un dzeru frišu krējumu - bet es neticu, ka es ienaidniekam varēšu atturēties pretī. Bez tam man jāpiezīmē, ka sirds man kļuvuse ļoti vāja.
             Es nu esmu pārliecināts, ka pie šitās ārstēšanās metodes es vairs neizveseļošos. Šī pārliecība - cik ērmoti - manī nemodināja un neuztur - vismaz šimbrīžam - tā rūgtuma, kādu biju iedomājies senāk, iztēlodams sev slimības beidzamās konzekvences. Negribas jau man mirt, ļoti negribas, bet mani kremt daudz daudz vairāk tas, ka es kā rakstnieks apklusīšu, taisni kur es domāju radīt savus pilnīgākos darbus. Un tas dzejnieks man iečukst šādu fantastisku plānu: ja es caur apstākļu maiņu vēl būtu glābjams, vai tad mani «tauta» nevarētu ņemt zem saviem spārniem? Ja manam kataram varbūt vajadzīgs karsts vai sauss klimats - vai es nevarētu tajā nokļūt uz mūsu tautiešu rēķinu? Esat tik laipna, aprunājaties ar Rozentālu un Gresti par šo lietu - es Jūs trīs ieceļu par savu glābšanas komiteju.

Piektdien, 16. maijā.

             Naktī gulēju labi, t. i., bez kāsa, bet no plkst. 3 līdz 8 bij atkal stipri jākāsē, tagad atkal uz kādu laiku būs miers. Tā tas iet intervālos. Bet atkal pie glābšanas komitejas: vispirms Jums trim būtu jāizdibina, cik naudas un vai pavisam viņas būtu resp. sanāktu? Varbūt «Latvijas» akcionāri arī kaut ko darītu, bet man liels kauns pie viņiem griezties. Jūsu brālis gan zinas vislabāk to štimmungu, un, ja ir cerība, tad lai viņš ir tik mīļš un manā vārdā priekš manis lai runā. Literatūras fonds arī savas rokas neatraus. Ja nu tā nauda sanāktu, tad būtu otrs jautājums, kā lai tiekam pie sprieduma, vai ir vairs vērts mani kaut kur sūtīt? Šaī siltā laikā es labprāt aizbrauktu uz Rīgu, bet arī ar labu drošku to neiedrošinos. Vai kāds speciālists lai neizbrauktu pie manis?

Sestdien, 17. maijā.

          Nelīdzēs vairs ne speciālists, ne kas cits. Es vakar apģērbos un iztuntuļoju dārzā. Bij ārkārtīgi silts un jauks laiks. No krūtīm noņēma kā slogu. Tā es labu laiku sēdēju starp ziedošiem jāņogu ceriem, bet noguru aiz liela karstuma. Bailes bij svārkos vien iet. Apņēmu lakatu. Ienācis istabā, biju tik noguris, kā no pirts iznācis, un kāss arī atkal no savas puses mani vēl vairāk saslābināja. Tātad sēdēšana laukā bez sevišķas ietaises nav iespējama. Vai nu pārkāsējies, vai sasaldējies. Šodien sēdu gultā un rakstu pie vaļēja loga - t. i., es neesmu pie loga. Tātad uz citu klimatu vien pārcelties es šimbrīžam nemaz nevaru. Man vajadzētu sanatorijas. Tepat Vidzemē arī viena esot - Lindheimā - bet es nekā tuvāka par viņu nezinu. Barot mani jau nekur labāk nebaros kā tepat mājā, bet trūkst citu visu stiprināšanās līdzekļu: es nezinu, kādā kārtā lietot ūdeni - reizēm iznāk par stipri, reizēm par vāji utt: tad labāk nelieto nemaz.
          Ja es nekāsētu, tad es no muižas lūgtu kalešu un aizbrauktu uz Koknesi, bet tagad es to nevaru darīt.
          Tā nu tās lietas tagad stāv. Es Jums vairāk reižu esmu izskaidrojis savus mantas apstākļus. Māja man rentes māja un tāda, ka šī pavasara rente vēl nav maksāta. To naudu, ko no Jūsu brāļa par honorāriem dabūju, gribēju nest uz muižu, bet nu aizgāja uz aptieķi un iebira daktera makā. Jūsu brāļa bankā man ir laikam nepilns simts - pie viņa ir manas abas grāmatiņas - un pilsētas špārkasē arī ir pāris simtu. Tas viss mans kapitāls. Es nezinu, cik man no «Latvijas» vēl maksās. Par martu es visas algas vēl neesmu izņēmis, par aprīli es ari vēl drīkstu prasīt, jo, izņemot dažas «Skaidienas», tur vēl viss manis sadots materiāls. Jūs redziet: mana paša spēciņš ļoti vājš, jāapdomā arī, ka stāvu slimības pašā sākumā - t. i., tas nav tiesa, bet vismaz pirmā periodā, kā es domāju. Tad vēl ko: Biedrības intendants Pūpols ārstējās ar labiem panākumiem ar vienām zālēm, kuras viņam savārījuse komponista Zālīša (konzervatorista) māte, kāda skolotāja atraitne. Es pats viņam šo kundzi ieteicu, bet viņas adreses nezinu. Lai Greste dabū adresi un ziņu, kā pie viņas var nokļūt. Arī Duburs zina Z. kdzes adresi. Redziet, dārgā draudzene, cik vienlīdzīgi taisās izvērsties mūsu likteņi: Jūs bieži apgalvojāt, tas labākais, kas Jūsos esot, tas nekad nenākšot klajā - un nu ar mani notiks tas pats. To vislabāko es paņemšu kapā līdz, un nekrologi rakstīs, ka es savu gaitu jau, dzīvs būdams, noslēdzis, ka bijis jau izrakstījies utt.
          Jūs, kas Jūs tagad feļetonu vadiet, Jūs redziet, cik daudz laika tur aiziet, ja salmus negrib iekšā krāmēt. Bez tam gluži bez laika tēriņa es tak tos Puliera gabalus arī nevarēju sacept. Beigās: satiksme ar jaunajiem dzejniekiem, tie man arī daudz laika apēda. Jūs droši varat teikt, ka neviens latviešu rakstnieks tik kāri neizgāja uz jaunu talentu atrašanu un veicināšanu kā es. Kur tad nu man bij tas laiks ko oriģinālu sarakstīt?
          Ko lai vēl saku: nerīkojaties neprātīgi, Jūs trīs. Es savu personu varbūt arī vērtēju par daudz svarīgu, lai nemaldītos, ka palīdzība tik viegli nāks no ārienes. Un tad: es vēlreiz saku, es nopietni šaubos, vai man pavisam vairs palīdzēt var, bet tomēr gribētos, lai visi līdzekļi tiktu izlietoti. Tas labākais varbūt būtu, ja kāds no mūsu labākiem speciālistiem mani izmeklētu un teiktu, vai un kas vēl darāms. Acumirklī vairāk stundu no vietas neesmu kāsējis, pa logu plūst vismīlīgākais gaiss istabā -jūtos cerību pilns. Pusstundu vēlāk būs garāk jākāsē, un debesis atkal pārvilksies ar mākoņiem.
          Beigās Jums pastāstīšu dažus no saviem murgiem, kuros mocījos slimības pirmajā laikā.
          Starp citu, es redzēju arī Jūs. Viss daiļums un dārgums, kāds Jums dvēselē, bij uz āru vērsts, un Jūs man kā gaiša, debešķīga būtne aizlidojāt garām.
          Otrs jocīgs murgs: dekadenti parādīšoties. Bij tāda kā arēna. Uzreiz tajā iznāca viens skapis, un šis skapis bij adīts no izārdītām vecām zeķēm. Skapis atvērās, iznāca vairāk citu tādu pašu skapīšu, un tad skapis aizvērās un atkal aizgāja.
          Sarkanais suns. Nāca liels, sarkans suns. Viņam līdzās vilkās kāda neizsakāmi skaista virkne, visa pastāvoša it kā no smalkiem ziedošiem ābeļu ziediņiem - rozā ar baltu. Bet šaī virknē kādas pēdas no sākuma pacēlās kūkums, un tajā bij briļļu čūskas galva ar zvērojošām acīm un izlaistu dzelonu. Virkni noslēdza tāda kā vēža aste.
          Es savus murgus feļetonam gribēju uzrakstīt, bet nu tie paliks mans noslēpums.
          Priekš nāves kandidāta nu diezgan gari esmu rakstījis.
          Dzīvojat vesela! Ar sirsnīgāko sveicinājumu Jūsu

19. maijā nosūtīta.

Rūd. Blaumanis

*Vēstules: 1905 - 1908. // Blaumanis R. Kopoti raksti. - R., 1960. - 8.sēj.

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna
Jūs esat apmeklētājs