Sākums tournet@tournet.lv
Otrdiena, 18. decembris Kristaps, Kristofers, Krists, Klinta
 Ceļojumu mērķi
 Novadi / Pilsētas
 Apskatāmās vietas
 Piedāvājumi
 Konsultācijas
 Transports
 Naktsmītnes
 Projektu atbalsta

attēli | bibliogrāfija | kartes | teikas un apraksti

Teikas un ceļojumu apraksti

          Reiz vecos laikos pie Burtnieku ezera bijusi valdnieka pils. Valdnieks ļaudis mocījis ar darbiem. Bet te piepeši Burtnieku pils nogrimusi ezerā. Dievs parādījās valdniekam un sacīja: kad saule noies vakaros un rītos uzleks, pa to laiku viņš varēs iziet no nogrimušās pils.

Tautas teika

          Sensenos laikos Burtnieku ezera krastos bijusi pils. Ļaudis dzīvojuši mierā un laimē. Kādā dienā pili apsēduši svešnieki, pils nogrimusi. Skaidrā laikā pils atspoguļojas ezera dibinā un skaidri redzama.

Tautas teika

          Tur, kur Burtnieku ezers, bijusi pilsēta. Pār pilsētu laidies melns mākonis. Visi sapratuši, ka tas ezers. Teikuši burim, lai aizburot ezeru prom. Tas teicis: «Man burt nieks.» Mākonis nonācis zemē. Ezera vārds bijis Burtnieks. Burtnieka krastos daudz akmeņi, tie ir pilsētas drupas. Pilsētā bijuši divi briesmīgi vērši. To baurošanu varot saklausīt, ezeram trakojot.

Tautas teika

            Senos laikos, kad pasaulē vēl bijuši visādi burvji, cilvēki lūguši, lai uzbur viņiem ezeru. Tajā apkārtnē ezeri nav bijuši, un cilvēki gribējuši, lai viņiem ir ezers. Tas burvis varējis izdarīt visu, ko vien gribējis, jo viņš bijis stiprs un varens. Viņš modes pēc no sākuma tielējies, bet pēc tam lielīgi teicis: «Man burt nieks!» Uzreiz tajā vietā radies ezers, un to sākuši saukt par Burtnieku. Ezers bijis Joti dziļš un radies taisni tur, kur bijusi baznīca. Tā ar visu torni un gaili nogrimusi. Vēl tagad saulainā dienā ezera dibenā var redzēt šo baznīcu.

Tautas teika

           Senāk tagadējā Burtnieku ezera vietā nebijis ezera. Tur bijusi baznīca. Reiz karstā vasaras svētdienā baznīcā noticis dievkalpojums. Starp baznīcēniem bijis arī kāds burvis, vārdā Jerve (ig. - ezers). Caur baznīcas logiem baznīcēni redz - no Igaunijas puses nāk virsū melns lietus mākonis, kurā šķīst zibeņi un pieņemas vētra. Ļaudis lūdz, lai burvis Jerve nobur mākoni projām, ka var bez slapjuma tikt no baznīcas mājās. Jerve tikai sacījis: «Man burt nieks,» un cēlies, lai ietu ārā no baznīcas. Līdzko šos vārdus burvis izteicis, tā melnais mākonis šņākdams nogāzies pār baznīcu un izvērties par lielu ezeru. Tā radies Burtnieks. Vēl šodien skaidrās, saulainās vasaras dienās redzama baznīca ezera dibenā. Ziemā, kad pār ledu ar kamanām brauc pāri, pret kamanu sliecēm vēl atsitas baznīcas torņa gailis, ka džinkst vien.

Tautas teika

           Tur, kur ezers vispirms atradies, t. i., Sedas augšgalā. Tīrelī, senos laikos dzīvojušas divas ūdensmeitas, nāras. Tās sanākušas naidā. Ķildā iejaucies vecs burvis, kas vienu nāru spēcīgi sapliķējis. Šī nu, iztrūkusies un sadusmojusies, pacēlusies savā gaišā sudrabplīvurī gaisā un saukusi zivīm bagāto ezeru sev līdz. Tas arī paklausījis, pacēlies līdzi mākoņos un nolaidies tad kopā ar nāru tagadējā gultnē, apklājot ielejā atrodošos pilsētu un ļaudis. Izglābušies iedzīvotāji ezeru nosaukuši par Burezeru, t. i., burvja jeb burvīgo ezeru. Nāra vēl tagad aizraujoši skaistās un sērās skaņās ilgojoties pēc savas senās dzimtenes. Tikai reti izredzētie esot tie laimīgie, kas dabūjot dzirdēt šīs dziesmu skaņas un skatīt nogrimušo pilsētu un zelta krustu ezera vidū.

Tautas teika

          Burtnieku ezera vidū stāvot stabs ar zelta kroni virsū. Tas tur esot iedzīts, lai izdalītu ezeru divās daļās, bet vidu redzēt gan ne katram izdodoties.
          Trīspadsmitā gadu simtenī viss ezers piederēja Košķeļu ģimenei, bet četrpadsmitā gadu simtenī izcēlās strīdus starp brāļiem, un to izšķīra tādā ceļā, ka viens brālis dabūja to pusi pret Mazsalacu, otrs - Burtnieku. Lai apzīmētu robežu, pēdējais nu lika ezera vidū iedzīt ozola bluķi ar dzelzs stīpu un pats grozīja ar savu vārdu, saukdamies no tā laika par «von der Pahlen» (der Pfahl - stabs).

Tautas teika

          Burtnieku ezers agrāk esot atradies tā sauktā Podzenu lukstā, kur viņam vienai kājai nav bijis rūmes, tā spiesta. Tad kādu dienu tas pacēlies gaisā un pārceļojis uz savu tagadējo vietu, kur sagāzies un sevī nogremdējis kādu pili. Podzenu lukstā, netālu no Teterkalna atrodas akmens, senāk arī stabs ar aprakstītu pergamentu. Pie akmeņa saietot septiņu kungu, tagad pagastu robežas.

Tautas teika

          Vecos laikos pa gaisu laidies Burtnieku ezers, meklējis vietu, kur nolaisties. Tam pa priekšu laidies putns un saucis: «Bēgat, ļaudis, Burtnieks nāk!» Visi aizbēguši, tik kādā pilī ar zelta torņiem palikuse viena jaunava. Tur arī ezers nolaidies, nogremdēdams pili un jaunavu. Vēl tagad saulainā dienā Burtnieku ezerā varot redzēt nogrimušās pils zelta torņus.

Tautas teika

          Kādreiz Burtnieku ezers gribējis pārcelties tur, kur tagad atrodas Zilaiskalns. Ezers pacēlies gaisā un laidies prom. Tai vietā pie Zilākalna, kur bijuse liela ieplaka - milzīgs luksts (purvaina pļava), ezers laidies zemē, taču astei nav iznācis vietas. Tā nu ezeram vajadzējis laisties atpakaļ. Burtnieku ezers palicis turpat, kur bijis agrāk, un redzams vēl šodien.

Tautas teika

          Ķoņu pagastā, Rūjas apgabalā, uzglabājusies sekoša teika:
          Vecos laikos, kad ezeri apkārt staigājuši, uz Ķoņu kalna arī viens gribējis nolaisties, proti, tagadējais Burtnieku ezers. Viņu nesis milzīgs melns bullis. Tas soļojis, ka visa zeme dimdējusi. Uz minētā kalna vēl šobrīd redzamas vairākas bedres, kuras sauc «ezera kājas». Nākdams ezers šņācis un krācis. Kad ticis uz Ķoņu kalna, tad gribējis nolaisties. Arī jau zivis sākušas birt zemē. Diena palikusi tumša kā nakts. Cilvēki vaimanājuši un klieguši, ka nāve klāt. Neviens nezinājis, ka ezeru saukt vārdā un lūgties, lai tas ietu citur. Tad kāds mazs zīdāms bērns iebrēcies: «Astijervs!» Ezers tūliņ pacēlies gaisā un sācis laisties uz dienvidiem, meklēt jaunu gultni. Tam iepatikusies tagadējā Burtnieku ezera skaistā ieleja. Bijusi svētdiena. Baznīca bijusi pilna ļaužu. Ezers nolaizdamies apklājis ir baznīcu ar ļaudīm, ir ciemus un laukus. Vēl tagad skaistā, rāmā laikā, saulei gaiši spīdot, esot ezera dibenā baznīca redzama. Viņas durvju priekšā stāvot kariete ar četriem melniem zirgiem un kučieri uz bukas, kas gaidot mācītāju iznākam. Bet tas kā sācis sprediķot, tā sprediķo, un nevarot beigt un pateikt «āmen». Bet reiz tas notikšot. Tad ezers atkal pacelšoties gaisā un došoties tālāk. Baznīcēni, kuriem dievkalpošanas laiks neizliekoties garš, nākšot no baznīcas ārā un došoties priecīgi mājās.

Tautas teika

          Burtnieku ezers senos laikos neesot vis atradies tagadējā gultnē, bet lielajā Tīreļpurvā, Sedas upes augšgalā, starp Ēveles un Ērģemes draudzēm. Ezers no turienes pacēlies gaisā un aizlaidies uz upes lejasgalu, sadusmojies par to, ka kāda sieviete tanī mazgājusi netīru bērna veļu. Ļaudis gan tikuši iepriekš brīdināti, bet nespējuši vairs glābties. Ūdens apklājis viņus pašus, viņu ganāmos pulkus, viņu mājas un laukus līdz ar baznīcu. Pēc ezera nolaišanās starp iedzīvotājiem izplatījusies ziņa, ka ezers palikšot savā jaunajā gultnē tikai tad, ja septiņu dienu laikā kāds to nosaukšot īstā vārdā. Tā kā ezers bijis skaists un visiem paticis, tie viņu vēlējušies paturēt. Neraugoties uz visām iztaujām, vārdu uzminēt neizdevies. Te beidzamajā dienā, pašā pēdējā acumirklī kāda maza igauņu vaņģiniece ganumeitene iesaukusies: «Viņa vārds Astijervs!» Tā nu ezeram bijis jāpaliek uz visiem laikiem savā jaunā vietā.
          Bet, tā kā vārda uzminēšana notikusi pašā beidzamā brīdī, kad ezers jau taisījies uz laišanos, tad viņš paturējis arī turpmāk naktīs jau iesākušos šalkoņu un rūkšanu.

Tautas teika

          Agrāk, Burtnieku ezers bijis Astaru ezers, kur tagad Valmieras tuvumā muklajs tīrelis. Jau septiņi gadi iepriekš ezers bija sadomājis šo vietu atstāt, tādēļ jaunajā vietā, kur tagad ezers, septiņi gadi no vietas redzēta melna cūka rokamies. - Kā viņa tur rakusi, un kas īsti tāda bijusi, nedabūjuši zināt un aizdzīt arī nevarējuši. Bet vienu dienu Astaris šņākdams krākdams atnācis pa gaisu un nometies, kur cūka rakusies. Nu sapratuši, ka melnā cūka bijusi ezera valdniece, kas iepriekš atnākusi vietu ietaisīt. Ilgi ezers jaunajā vietā kaucis. Te vienu svētvakaru sieva nesusi mazu meitenīti pirtī, un bērns tāpat iesaucies: «Ko tas Asteris tur kauc?» - «Tas, bērniņ, nav Asteris, tas ir Burtnieks!» Un re, no tā brīža ezers vairs negaudojis, jo nu viņa vārds bijis uzminēts.

Tautas teika

          Bijusi agrāk izplatījusies teika, ka ezers atlidošot sestdienas vakarā pa gaisu. Ļaudis katru vakaru [sestdienas] pulcējušies ezera tagadējā vietā. Beidzot kādā sestdienā parādījies balts ērglis, kurš nesis aiz sevis baltu palagu. Ļaudis jau nodomājuši, ka palagā esot ezers. Ērglis skaņi iekliedzies. Uzreiz atlidojuši vēl četri ērgļi un satvēruši katrs savu palaga stūri. Uzreiz izniris no zemes melns kuilis un sācis rakt dziļu gravu. Tad ērglis izknābis Burtnieku ezeru un nosviedis zemē. Divas meitas, ezeru gaidīdamas, bijušas tērpušās zilās kleitās. Viena par ezera nākšanu ļoti smējusies. Otra viņu aprājusi. Ezers lauzies ar spēcīgiem viļņiem un aizrāvis smējēju sev līdzi. Citus cilvēkus, kuri ezeru gaidījuši godīgi, ezers aiznesis lēni ar viļņiem krastmalā.

Tautas teika

           Tai laikā, kad Latvijā bija saimnieki un kalpi, tagadējā Burtnieka ezera vietā bijusi baznīca. Kā teika stāsta, kādā dienā tur noticis dievkalpojums, un dievkalpojumu nokavējis bagātais Burtnieku saimnieks. Uz dievkalpojuma beigām ienācis saimnieks pa baznīcas durvīm, zemnieki viņu ieraudzījuši un sākuši saukt: «Burtnieks nāk! Burtnieks nāk!» Tai pašā laikā pa gaisu lidojis ezers. Tas izdzirdis zemnieku klaigas un uzlidojis tieši uz baznīcas, noslīcinādams to ar visiem cilvēkiem. Tā, pēc teikas, radies Burtnieku ezers. Vēl tagad, skaidrā bezvēja laikā, ezerā saceļas tādi viļņi, ka, sizdamies pret krastu, tie atgādina baznīcas zvana skaņas.

Tautas teika

          Priekš ilgiem gadiem Burtnieku pilī dzīvojis vecs lielkungs ar savu dēlu un meitu. Lielkunga dēls bijis traki palaidnīgs, un viņš nodomājis precēt savu māsu. Kad vecais lielkungs dabūjis zināt dēla nodomu, tad no sirdsēs-tiem palicis slims un nomiris. Nu arī neģēlīgais brālis varējis mierīgi izvest savu nodomu. Viņš piespiedis savu māsu, lai tā nāk pie viņa par sievu. Māsa negribējusi iet, lūgusi Dievu un gauži, gauži raudājusi. Bet brālis neatlaidies un nolicis jau kāzu dienu. Priekš kāzām brālis redzējis trīs reizes sapņos, ka lai neprecē savu māsu, bet viņš smējies un nelicies ne par ko zinis. Kāzu diena pienākusi. Mācītājs braucis uz baznīcu brāli un māsu laulāt. Bet netālu no baznīcas mācītāja kučērs nokāpis no bukas un nebraucis vairs tālāk, jo nākusi rūkdama milzīga debess. Mācītājs aizbraucis uz baznīcu viens pats. Kad mācītājs iesācis brā]a un māsas laulāšanu, tad uzreiz sacēlies milzīgs vējš, pērkons rūcis, un melnā debess šņākdama nogāzusies uz baznīcas un muižas. Plašs apgabals palicis par ezeru, un to vēlāk iesaukuši par Burtnieku ezeru.
          Pa ezeru pēc tam peldējušas uz riņķi vien divas pīles. Bet tagad tās vairs neesot redzamas. Skaidrās dienās varot vēl tagad redzēt muižas ēku sarkanos jumtus un arī baznīcu, kas esot tīri balta.

Tautas teika

          Burtnieka ezers cēlies tīrelī aiz Valkas. Arheologi izmērījuši tīreli un atraduši, ka Burtniekam tādi paši līkumi un ierobes, kā minētajam tīrelim.
          Ezers radies tā: reiz kāda māte ar bērnu gājuši ogās. Ezers lidojis pa gaisu un gaisā gaudojis. Bērns sacījis: «Ko tas tīrelis tā gaudo?» Māte atbildējusi: «Tas nav tīrelis, tas ir Burtnieks!» Līdzko šie vārdi bijuši izteikti, tā Burtnieks nolaidies zemē. Tamā vietā ir bijusi baznīca. Kad vakaros pieejot pie ezera un klausoties, tad ūdens šalkšanai cauri esot saklausāma ērģeļu spēlēšana. Kad ezers nokritis, baznīcā pašlaik noticis dievkalpojums.
         Viens puisis pievīlis meitu. Tai meitai radies bērns. Tamā laika, kad Burtnieks nolaidies uz baznīcas, tur neuzticīgais brūtgāns laulājies ar citu meitu. Pieviltā meita avotiņā pie Zilākalna mazgājusi mazā bērna autiņus. Ieraudzījusi, ka tālumā laižas lejā tumšs mākonis, meita sacījusi: «Kaut tas mākonis viņu par viņa neuzticību noslīcinātu!» Tā arī noticis.

Tautas teika

          Burtnieku ezerā katru gadu noslīkstot daudz cilvēku. Ik gadus Vecgada vakarā no ezera dzelmes iznirstot stirna, izkāpjot ezera krastā un vairākas reizes iebrēcoties. Cik reizes stirna iebrēcoties, tik cilvēku tamā gadā ezerā noslīkstot.

Tautas teika

          Vecvecos laikos Burtnieku ezera krastā dzīvojis vīrs, kas zvejojis no ezera tikai asarus. Pārējās zivis sviedis ezerā atpakaļ. No tā laika Burtnieku ezerā ļoti daudz visvisādu zivju, tikai asaru maz. Raug, vecais zvejnieks tos visus izķēris ar saviem tīkliem.

Tautas teika

          Burtnieku ezers nolaidies uz kādas baznīcas, kur pašlaik turēta svētruna. Tādēļ visi baidās tur iet garām. Reiz kāds cilvēks, kas strādājis pie kāda saimnieka par puisi, gājis uz Burtnieka ezeru zvejot vēžus. Viņam labi veicies ar zvejošanu. Ap pusnakti mēness spīdējis spoži, un te uzreiz sāk zvanīt baznīcas zvans. Zvana arvien skaļāk un skaļāk. Viņš uztraucies, meties prom. No rīta nogājis, un ķeseles bijušas pilnas vēžu. No tās reizes viņš nekad negājis vairs uz Burtnieku zvejot.

Tautas teika

          Tur, kur tagad stāv Burtnieku ezers, agrāk bijusi Burtnieku baznīca. Kādu svētdienu Burtnieku baznīcā laulāts brālis un māsa. Tikko šie apliecinājuši savu mīlestību, uzkritis ezers virsū, kas nācis pa gaisu. Ezers apsedzis visus kāziniekus un mācītāju, kā arī apgabalu un brūtgāna mājas līdz baznīcai. Rāmā laikā pulkstens divpadsmitos dienā, ja noliekot ausi pie zemes, dzirdot pulksteņus skanam un cilvēkus dziedam.

Tautas teika

          Tai vietā, kur Burtnieku ezers, agrāk bijis plašs zaļš klajums ar lielu baznīcu. Tur kādā svētdienā mācītājs teicis garu sprediķi, jo baznīca bijusi pilna ar ļaudīm. Tad pat pa gaisu laidies liels ezers, pavadīts no ļauniem un labiem gariem. Tas nolaidies uz Burtnieku baznīcu un to ar mācītāju un visiem baznīcēniem nogremdējis dziļi zemē. Saulainā dienā Burtnieku ezerā vēl tagad redzot nogrimušās baznīcas torni ar zelta krustu. Tur arī vēl tagad mācītājs sprediķojot un baznīcēni klausoties viņa sprediķi. Mācītājs sprediķī «āmen» varēšot pateikt tikai pastara dienā.

Tautas teika

          Kad Burtnieku baznīca būvēta, Velis pa nakti vienmēr jaucis nost. Tad iemūrēti divi cilvēki - puisis un meita. Baznīcas tornis tomēr bieži gāzies - gan pērkons iespēris, gan tāpat. Arī nesen tornis atkal nobrucis, un tagad nav vairs ne lāga torņa, ne arī gaiļa galā.

Tautas teika

           Senos laikos, kad tikko uzcelta baznīca Burtnieku kapsētā, velni no baznīcas torņa nometuši zemē zvanu. Tai vietā izveidojies avotiņš un sākusi skanēt zeme. Vēl tagad, ja apskata to vietu netālu no baznīcas, tur tiešām ir avotiņš, ja ar kāju piesit zemei, tā skan.

Tautas teika

Tautas teika

 Aktualitātes
 Laika prognoze
 Ceļojumu iespaidi
 Informācija
 Rekomendācijas
 Mācību materiāli


uz augšu

Jūsu informācijas drošība | Autortiesības | Reklāmas ievietošana | Sadarbības iespējas
© SIA Pilsoņu Forums © Dizains: Agris Dzilna
Jūs esat apmeklētājs