Teikas un ceļojumu apraksti     

          Visskaistākais, ko mums savā ekskursijā nācās redzēt, bij lieli atlaidu svētki 15. augustā skaistajā Aglonas baznīcā. - Kad piebraucām iepretim baznīcas vārtiem, kas bij vispateicīgākā vieta kinouzņēmumam, pa vārtiem pašlaik nāca procesija ar baznīcas karogiem. Pusaugu meitenes, tērpušās baltos šķidrautos, mētru vainadziņiem galvā nesa svētās Marijas gleznu. Zem krāšņa baldahīna gāja arķibīskaps Springovičs skaistā aveņkrāsas tērpā, augsto bīskapa cepuri galvā, zelta spieķi rokā. Un tad sāka plūst ļaudis pa vārtiem kā aizturēts ūdens pa izrautu dambi nemitīgā kritumā - vairākas pakāpes uz leju. Tāpat ļaudis lauzās laukā pa mazajiem sānu vārtiem. Nemitīga straume, bez apstājas, bez gala. Ar lielām pūlēm, jaunam baznīckungam pa priekšu ejot, mēs ietikām baznīcas dārzā un pašā baznīcā, lai redzētu visu, kas šeit redzēšanas cienīgs, un uzkāptu tornī, no kurienes varēja vislabāk pārredzēt ezerus un ļaužu jūru tepat apakšā. Kā zāles zaļumā nometies saulē apsarcis bišu spiets bij neskaitāmie zirgi un rati, tirgus būdas un ņirbošas cilvēku masas. Mums tika teikts, ka uz šiem svētkiem saplūstot līdz piecdesmit tūkstošu cilvēku. Un tas ļoti var būt tiesa. Jo, kad vēlāk ļaužu straumes sāka sazaroties pa lielceļiem, tad abas ceļa malas bija pilnas gājēju un vidu no vienas vietas aizņēma braucēji, nereti divkāršā rindā. Pa tādu ņudzekli mums tagad vajadzēja cīnīties uz priekšu ar savu smago auto, kas nenācās viegli ne mums, ne tiem, kam bailīgi zirgi.
/Jaunsudrabiņš J. Latgales iespaidi // Jaunākās Ziņas. - 1930.gada 10. septembrī/