Teikas un ceļojumu apraksti

          Senāk te bijis mežs. Kad svinēja Skaistkalnei 200 gadus un man bija 10 gadi, tad vēl varēja redzēt koku saknes.
          Bijis viens barons, kas ļaunu darbu dēļ pazaudējis acu gaismu. Bet viņš stipri lūdzis Dievu, un Dievs atkal viņu darījis redzīgu. Par to viņš apsolījis Dievam uzcelt baznīcu. Vienreiz jājis pa mežu un domājis, kur celt baznīcu. Tad zirgs uz kalna nometies ceļos. Kungs licis tur cirst mežu un celt baznīcu. Kalns bijis skaists, un baznīcu viņš nosaucis par Šēnberģi [Skaistkalni].
          Vecā Skaistkalnes baznīca bijusi uz Rīgas un Bauskas ceļu krustojuma. Tā bijusi no koka. Apkārt bijuši kapi. Vienreiz rakdami uzgājuši vecus zārkus un plāksnes. Stāsta, ka vienā kapā bijuši tā zirga kauli, kas uzrādījis baznīcas celšanas vietu. Tas zirgs bija Dieva gribas liecinieks, un tāpēc viņam pienācās vieta svētītā zemē.
          Lieli kapi ir zem jaunās baznīcas. Zem altāra ir vairāki priesteri. Bet ir arī vienkārši cilvēki, kas miruši no mēra. Tik daudz ļaunuma bija pasaulē, ka Dievs sūtīja mēri. Visi miruši, ka nebijis, kas apglabā. Paši uzrakuši sev bedres un mirdami krituši iekšā. Tādi kapi ir arī Lietuvā.

Tautas teika

          Sen gadus atpakaļ, kad uztaisīja Skaistkalnes baznīcu, baznīcas torņi bija augsti. Kad gāja pāri biezi mākoņi, tad ķērās baznīcas torņos. Un no jūras tos varējuši redzēt, un dažreiz pat jūrnieki apmaldījušies. Tad lika torņus nojaukt īsākus.

Tautas teika